Aktualitātes – Stiprie stāsti

Daugavpils šoseja, Koknesē pa kreisi Ērgļu virzienā un tad tikai taisni uz priekšu līdz, kā saka šī stāsta varonis, laukiem. „Mums jau te nav, piemēram, luksoforu!”, saka Gatis. Pirms 19 gadiem tieši viņš, spēlējot ar draugiem paslēpes, nolēma paslēpties elektrības transformatorā, kura durvis bija „aizslēgtas” ar sarūsējošu metāla stiepli. Kopš tā laika Gatim nav abu roku, bet, kā redzējām mēs, ir ļoti veiklas kājas, gudra galva un plats, ironijas pilns smaids.

Sarunas ir patīkamākas un tajās var vairāk iedziļināties, ja apkārt nav tūkstošiem cilvēku. Šo stāstu sākām veidot vietā, kurā ir nepārtraukta rosība un tik tiešām – tūkstošiem cilvēku. Gints ik rītu pirms sešiem ierodas Rīgas Centrāltirgū savā kioskā, lai gatavotu bēru vainagus un strausus. Jau ap pulksten desmitiem cilvēki tos vēlas saņemt svaigus un gatavotus tieši viņiem. Šobrīd gan Gints pats netiekas ar saviem klientiem. Kādēļ? Par to šajā stāstā.

Ikviens Apeirons Stāsti varonis ir unikāls un pavisam noteikti ir kāds iemesls, kādēļ tieši par šo cilvēku esam izvēlējušies pastāstīt arī citiem. Šī stāsta varonis ir pieticīgs, mierīgs un, ja šādam apzīmējumam var piešķirt pozitīvu nokrāsu, tad varētu teikt, ka pelēks, ar visu no tā izrietošo skaistumu. Oļegs ir atradis sevi, to, ko viņš vēlas darīt, viņam nav nepieciešamas pārmaiņas, viņš vēlas dzīvot tā, kā to dara šobrīd. Jā, šķiet, precīzāku apzīmējumu par jau minēto, būtu sarežģīti atrast. Mūsu sarunas biedrs runā tik mierīgi, ka brīžiem bija nedaudz grūti koncentrēties uz sarunas tematiku. Tajā pat laikā viss, ko Oļegs stāsta, ir pamatots un šķiet ļoti atbilstošs viņa tēlam.

Pirmais pārsteigums, kad devāmies runāt ar šī stāsta varoni, mūs sagaidīja jau ieejot ēkā, kurā bijām norunājuši tikties. Tā ir veca ēka Rīgas tā sauktajā klusajā centrā. Pie ieejas izbūvēta uzbrauktuve, iekšā jauns, mūsdienīgs lifts. Šajā ēkā strādā Administratīvās rajona tiesas tiesnese Lolita. Ar viņu tiekamies stūra kabinetā, kur arī ir izvietota viņas darba vieta. Remontu tiesas ēka kādu laiku nav piedzīvojusi, taču tā iemieso varenību, kādu var sajust, šķiet, tikai šāda veida namā.

Cienījamais lasītāj, vēlos tevi iepazīstināt ar Līgu Ķikuti, kura ir sabiedriski aktīva sieviete ar redzes problēmām jau kopš dzimšanas. Šobrīd viņa strādā žurnālā «Rosme».

Vasarīgs, patīkami silts laiks tā vien vilināja doties nedaudz tuvāk jūrai. Gluži kā zinādams, ka mēs, Apeirons Stāstu komanda, alkstam saules un jūras, uzradās mūsu stāsta varonis Staņislavs. Uz aicinājumu kļūt par stāsta varoni, Staņislavs atsaucās bez ilgas domāšanas. Kad ieradāmies viņa pagalmā Salacgrīvā, Stasiks lika galvā salmu cepuri un teica, ka ir gatavs ar mums runāt. „Tikai sievu arī piefilmējiet, es bez viņas neko!”, piebilda stāsta varonis.

Šī stāsta galvenais personāžs pats atrada Apeirons Stāsti komandu. Kamēr mēs, Apvienība Apeirons, esam spiesti strādāt ārpus sava ierastā biroja Valdemāra ielā, mēs atrodamies bijušās rūpnīcas VEF teritorijā. Paša augstākā torņa 4.stāvā strādājam mēs, bet tikai stāvu augstāk ir kādas reklāmas aģentūras birojs. Viens no darbiniekiem kādā jaukā dienā atnāca pie mums ciemos ar vīnu un cepumiem. Aivars strādā minētajā reklāmas aģentūrā. Pēc pirmās tikšanās mums bija skaidrs, ka, ja kāds visas Brīvības ielas garumā ir pozitīvo stāstu cienīgs, tad tas ir Aivars Šmits.

Un atkal sēdāmies savā auto, lai dotos pie kārtējā Apeirons Stāsti varoņa. Šoreiz Ziemeļaustrumu virziens – uz Cēsīm. Šis ir trešais Apeirons Stāsts par kādu Aigaru. Pirmais bija Aigars Apinis, tad sekoja Aigars Bolis un šoreiz tiekamies ar Aigaru Miklāvu. Sarunai viņš piekrita nekavējoties, bez ilgas domāšanas. Aigars piekrita gan mums izdevīgiem tikšanās laikiem, gan arī vietā, kur vēlējāmies ar Aigaru tikties. Tikšanās ļoti zīmīgi notika sporta zālē. Aigars Miklāvs ir Latvijas ratiņ basketbola, ja tā var teikt, krusttēvs.

Par Māri uzzinājām, varētu teikt, pavisam nejauši. Mūsu jaunais kolēģis vienā brīdī teica: „Klau, kā būtu, ja mēs par Māri Āboliņu uztaisītu stāstu? Mēs vienu laiku kopā strādājām, viņš tāds riktīgi foršs džeks!?” Painteresējāmies, dabūjām kontaktinformāciju, sazvanījāmies ar Māri un uzreiz jau vienojāmies par tikšanos. Tikāmies Latvijas Televīzijas ēkā Zaķusalā. Kad ieradāmies, mums vajadzēja iet pa ļoti gariem, ne visai veiksmīgi izgaismotiem milzīgās ēkas gaiteņiem pretī Mārim, jo viņš pats ar ratiņkrēslu šādus garus gabalus pieveikt nevar.

Vairāk kā trīs stundas ceļā, tikai viena apstāšanās Pļaviņās un Apeirons Stāsti komanda uz Rēzeknes apvedceļa satikās ar šī stāsta varoni Daini Pīrāgu. Sirms, smaidīgs kungs, runā ar nelielu latgaliešu akcentu, taču viss, ko saka, šķiet, ir dziļa ciņa pārliecība. Pie Daiņa nebraucam kā pie sveša cilvēka, viņš ir jau sens Apvienības „Apeirons” draugs. Viņš ir arī bijušais Apeirona sadarbības organizācijas „Impulss” vadītājs, bet par to visu sīkāk šajā stāstā.