Aktualitātes – Blogi - Visi autoriRitvars BrālisLiena EisakaBaiba BicēnaIvars BalodisGunārs GrabinskisIrina ParhomenkoLonija KazlauskaAigars BolisApeirons

Šoreiz nomainīju ceļabiedru un piedāvāju Gunāram 8. augustā braukt pārbaudīt vai tik tiešām Tukums ir tik smuks kā to mālē un vai ir arī pieejams cilvēkiem ratiņkrēslos.

Stāvēju pieturā "Centrālā stacija" zem dzelzceļa tilta. Dažu minūšu laikā pieturā ieradās divi cilvēki ar mobilitātes elektroskūteriem, kuri ir garāki un smagāki nekā manuālie un elektriskie ratiņkrēsli. Šādi braucamie Rīgas ielās parādās arvien vairāk un arvien biežāk tie redzēti arī sabiedriskajā transportā.

Kārtējā vasarīgajā dienā bija jau sarunāts, ka 7. augustā ar Apeirons kolēģiem, brīvprātīgajiem un valsts nekustamie īpašumi darbiniekiem dosimies apsekot Saeimu.

Tik ātri pienāca augusts, bet vasara vēl turpinās un mēs ar Voldemāru turpinam apsekot Rīgas dažādu ēku pieejamību. Šoreiz izvēle krita par labu dažām baznīcām.

Kādā brīnišķā dienā kā dzied Līvi mēs ar Voldemāru apsekojām vai varam tikt uz kuģīšiem, kuri peld pa Daugavu. Un tā 31. jūlijā devāmies gar Daugavas promenādi cerībā izbraukt ar kādu no kuģīšīem. Rīgas pasažieru ostā bija ienācis lielais kruīza kuģis uz kuru nepretendējām uzkāpt.

24. jūlijā mums ar Voldemāru bija ieplānots brauciens uz Saldu. Izvēlējāmies doties uz turieni ar Lux Express autobusu. Lux Express mājas lapā atradām info, ka ratiņkrēsla lietotājiem pieprasījums ir jāsūta uz info@luxexpress.eu. Pieteicām autobusu ar mobilo pacēlāju, saņemot atbildi, ka asistentam būs jāmaksā 1 EUR par garantētu sēdvietu autobusā. Dienu pirms brauciena jau aizgāju uz autoostu izņemt biļetes un nekādu maksu nepieprasīja par asistenta biļeti.

Mums visi braucieni ir forši. Arī tie, kur kaut kas nav riktīgi. Iznāk tādi nelieli piedzīvojumi, adrenalīns, risinājumu meklēšana un parasti arī atrisināšana.

Vairākas dienas pirms sarunu festivāla sākuma pamatīgi izpētīju pasākumu programmu. Izklikšķināju pilnīgi visu 365 sarunu, darbnīcu, izrāžu un citu piedāvājumu aprakstus, izpētīju dalībnieku sastāvu un atzīmēju vairāk nekā 80 pasākumus, kurus radās vēlēšanās apmeklēt. Skaidrs, ka tā bija neiespējamā misija, ņemot vērā to, ka daudz kas norisinājās vienlaicīgi un dažādās vietās. Tomēr zināms plāns radās. Ar zīmi T atzīmēju pasākumus, kuros tika piedāvāta reāllaika teksta transkripcija.

25.jūnijā pēc rekonstrukcijas atvēra Dauderu (agrāk Aldara) parku Sarkandaugavā. Senāk laukumā pie tramvaja sliedēm bija džungļi, kas ļoti kontrastēja ar blakus esošā muzeja sakopto teritoriju. Tagad parks sakārtots, tur ir celiņi, soliņi, amfiteātris ar mazu skatuvīti, bērnu rotaļlaukums. Atjaunots tornis, kurā trenējas klinšu kāpēji.

“Aiz stenda lejup ejošās kāpnes man vizuāli nebija redzamas. Kā rezultātā, sperot soli uz leju - tukšums. Kritiens un rokas lūzums. Lūdzu, dzelteno marķējumu!” Tā raksta Edīte pēc Pirmā pasaules kara piemiņas vietas apmeklējuma Olainē, kas viņai beidzās ar ieģipsētu roku un slimības atvaļinājumu. Paradoksālākais, ka šī vieta ir tāda, par kuru īpaši domāts, lai tā būtu pieejama visiem.