Aktualitātes – Blogi - Visi autoriRitvars BrālisLiena EisakaBaiba BicēnaIvars BalodisGunārs GrabinskisIrina ParhomenkoLonija KazlauskaAigars BolisApeirons

Skaidrs, ka Latvijā katram cilvēkam ir vajadzīgs kāds personu apliecinošs dokuments – pase vai auto vadītāja apliecība. Tomēr cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā papildus tiek izsniegta arī invalīdu apliecība, kuru daudzi jau no seniem laikiem sauc par braukšanas biļeti. Kārtīga apliecība ar personas kodu un bildi. Apliecība, kuru, kā izrādās, neviens tā īsti pa pilnu neņem.

Nupat atkal izskanēja viedoklis par sociālā budžeta samazināšanu. Daži uzskata, ka tā ir vienīgā iespēja, savukārt citi ir kategoriski pret šādām izmaņām un uzskata sociālo budžetu par neaizskaramu.

Cilvēki ar invaliditāti sabiedrībā! It kā gaidīti ar uz papīriem sarakstītām deklarācijām, pamatnostādnēm, koncepcijām un citiem svarīgiem dokumentiem, bet patiesībā Eņģelis norāda, kas notiek patiesībā!

Novembra vidū biju uz kādu semināru, kuru rīkoja biedrība Latvijas Pilsoniskā alianse, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija un Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS. Konference notika Ārlietu ministrijas telpās, konferenču zālē.

Četras dienas kopā ar Apeironu Viļņā piedalījos starptautiskajā seminārā par cilvēku ar īpašām vajadzībām tiesībām un reālo dzīvi. Tajā piedalījās četru Ziemļaustrumvalstu pārstāvji (Somija, Igaunija, Latvija un Lietuva), kā arī viesi no Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabala. Daudzi semināra dalībnieki – kopā apmēram 20 - bija ar nopietniem kustību traucējumiem un pārvietojās ratiņos. Viņi tika izmitināti dažādās viesnīcās, jo Viļņā nav nevienas tādas viesnīcas, kurā var izmitināt tik daudz cilvēku ar invaliditāti vienlaicīgi.

Kas atrodas Aptiekas ielā? Viena no ieejām Rīgas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā, uz kuru daudzi dodas ne tikai ārstēties, bet arī pēc izziņām un uz 7. VDEĀVK. Tiesa, ir arī cita ieeja Tvaika ielas pusē (Tvaika iela ir oficiālā adrese, tur pa vārtiem iebrauc mašīnas), bet tuvāk VDEĀVK ēkai atrodas tieši Aptiekas iela. Pa to arī notiek lielākā gājēju pārvietošanās.

Sagadījās tā, ka viena no pamatīgajām lietusgāzēm samērcēja manu astoņus gadus veco dzirdes aparātu. Tas sāka par daudz burkšķēt, un neko vairs nevarēja saprast. Nospriedu, ka beidzot pienācis laiks dabūt jaunu, jo vēl vairāk tāpēc, ka atjaunot to var ik pēc pieciem gadiem. Iepriekš īpaši nesteidzos, jo domāju, ka aparātus nevajag kolekcionēt. Manuprāt, ja līdzšinējais ir labs un pierasts, jāstaigā ar to, bet ietaupītos līdzekļus labāk būtu novirzīt digitālajiem aparātiem bērniem (lai nav jāvāc ziedojumi dažādos labdarības pasākumos) un arī pieaugušajiem.

Iepriekšējā blogā stāstīju par to, kā man gāja tehnisko palīglīdzekļu centrā sakarā ar nepareizi noformētājām veidlapām, kurās gan bija ierakstīti pilnīgi visi vajadzīgie dati. Tās veidlapas tika pārrakstītas, un ierados VTPC vēlreiz.

Reiz Latvijas Nedzirdīgo savienībā bija iegriezusies kāda Jolanta Koroļova. Iegāja arī LNS laikraksta “Kopsolī” redakcijā, parunājās, pārtulkoja vienu rakstu (tas tika publicēts) un… pazuda bez pēdām, jo neviens no LNS nebija paprasījis ne viņas adresi, ne telefonu. Bet situācija bija tāda, ka viņa, svešvalodu fakultāti beigusi, bet dzirdi nedaudz zaudējusi meitene, tika atlaista no darba, jo neesot varējusi pietiekami labi ar klientiem sarunāties pa telefonu. Un iestādē nevienam nebija ienācis prātā, ka telefonam var ierīkot pastiprinātāju. Vai arī pārcelt viņu tādā vietā, kur vairāk var sazināties pa e-pastu.

Pablo Pineda (dzimis 1975. gadā) ir spāņu aktieris, kas saņēmis Shell balvu 2009. San Sebastian Starptautiskajā filmu festivālā par savu sniegumu filmā Yo Tambien. Filmā viņš spēlē universitātes absolventa ar Dauna sindromu lomu, kas ir ļoti līdzīga īstajā dzīvē.