Aktualitātes – Blogi - Visi autoriRitvars BrālisLiena EisakaBaiba BicēnaIvars BalodisGunārs GrabinskisIrina ParhomenkoLonija KazlauskaAigars BolisApeirons

2011. gadā pēcjāņu nedēļā pie Cirīšu ezera Latgales pusē notika Invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” vasaras nometne. Šoreiz nometnes rīkotāji bija padomājuši par plašu kultūras un atpūtas programmu. Neviļus sāku salīdzināt šo nometni ar nometni Abragciemā. Šī nometne man šķita daudz saturīgāka un notikumiem bagātāta

2011. gada 18. maijā invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” mājas lapā blogos tika ievietots Irinas Parhomenko raksts „Ziedu balle Rīgas namos”. Šajā ballē pirmo reizi piedalījās cilvēki ratiņkrēslos. Saistībā ar šo rakstu interneta mājas lapā „oho.lv” ir izveidota diskusija „dejošana”, kur apspriestais ir, „Vai cilvēki ratiņkrēslos ir tiesīgi piedalīties augstas prominences ballēs”! Es personīgi domāju, ka jā. Bet...

Kopš 2010. gada 1. marta Rīgas pilsētā ir ieviesta elektroniskā biļete jeb tā saucamais e-talons. Sākumā nelikos ne zinis, un transportā braucu kā iepriekš ar savu invaliditātes apliecību. Bet, kad Rīgas sabiedrisko maršruta kontrolieri man vairākas reizes „piesējās”, ka man nav biļetes, aizgāju un izņēmu savu personalizēto talonu, lai atvieglotu sev dzīvi.

Kā jaunā Latvijas Republikas pilsone uzskatīju par savu pienākumu ierasties un nobalsot referendumā par Saeimas atlaišanu. Sapratu, ka tā ir kārtējā ilūzija, ka kaut kas var izmainīties mūsu valsts politikā, un ka Saeimas deputāti tāpēc beidzot sāks domāt par savu valsti un tautu. Bet arī rīkoties pēc principa „ne mana cūka, ne mana druva” nevar – jo ar tautu, kura pati neko nevēlas darīt, citi var izdarīt jebko. Un es ar savu balsi vēlējos parādīt savu pilsonisko pozīciju, kā arī apzināties, ka kaut kas atkarīgs arī no manis. „Ja ne es, kas gan cits?”

Pēc SIA „Rīgas namu” sirsnīga ielūguma Invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons” pārstāvji piedalījās „Ziedu ballē” Melngalvju Namā.

13. aprīlī Apeirona telpās diskusiju klubiņa ietvaros notika tikšanās ar Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Ekonomikas pārvaldes vadītāja vietnieku Guntaru Ruskuli. Uzzinājām ļoti daudz ko par Rīgas apkaimēm.

Tikko aprimās sašutums sakarā ar incidentu klubā „Kefīrs”, kurā apsargs neielaida neredzīgu meiteni tikai tāpēc, ka tā viņam neiepatikās, neizgāja viņa „feiskontroli”, diemžēl meitene negribēja novest lietu līdz tiesas zālei par cilvēciskās pašcieņas aizskaršanu. Šai pašā laikā mans labs draugs no Kaļiņingradas paziņoja pārsteidzošu jaunumu par to, ka tiesa izskatījusi viņa prasību pret taksometru parku, kuras taksists atteicās viņu vest, nosaucot par neadekvātu un atstājot salt 14 grādu salā. Un taksometru parkam tagad nāksies izmaksāt viņam kompensāciju par nodarīto morālo kaitējumu 10 tūkstošu rubļu apmērā.

Nejauši NVA mājas lapā pamanīju informāciju par projektu strādājošiem „Mūžizglītības pasākumi”, kurā piedāvāja izvēlēties mani interesējošus apmācību kursus jebkurā mācību iestādē un saņemt kuponu to apmaksai 250 Ls apmērā. Nopriecājos un ieinteresējos par šādu iespēju! Diemžēl prieks mans nebija ilgstošs, tikai līdz brīdim, kad izdrukāju kupona noformēšanas un saņemšanas shēmu.

Beidzot tas ir noticis!

Nav noslēpums, ka vēlēšanas ir solījumu laiks. Un sola gandrīz ikviena partija, ar retiem izņēmumiem. Sola pēc savas saprašanas un politiskajām nostādnēm. Tomēr aktuālāks ir jautājums, ko tad īsti viena vai otra sociālā grupa sagaida no valsts. Vai tas ko iedomājušies politiķi tiešām cilvēkiem ir nepieciešams, vai varbūt tas ir vajadzīgs tikai, lai aizpildītu partiju pirmsvēlēšanu programmas? Kas cilvēkiem ar invaliditāti būtu svarīgi, lai justos pilntiesīgi sabiedrības dalībnieki.