Pēc Černobilas katastrofas, kura skāra arī Baltkrieviju, liela daļa jaundzimušo tika atdoti tā saucamajām internātskolām, kur tie kļuva par "neredzamajiem bērniem". Nu bērni ir izauguši. Kāda ir šo cilvēku dzīve mūsdienās, to dokumentālā fotostāstā "Baltkrievijas neredzamie cilvēki" atklāj poļu fotogrāfe Jadviga Brontē.
Pirms vairākiem gadiem viņa nolēma pētīt katastrofas radītās sekas un devās uz Baltkrievijas valsts iestāžu izveidotām internātskolām. Šī skolas gan atšķiras no pierastā – tās vienlaikus darbojas arī kā psihiatriskās slimnīcas, bērnunami un ārstniecības iestādes.
Fotogrāfe savā grāmatā norāda, ka internātos bieži vien ir acīmredzami trūkumi aprūpes sistēmā – to iedzīvotājiem tiek piedāvātas minimālas izglītības, fizisko aktivitāšu un izklaides iespējas, netiek ievērotas tiesības uz privāto dzīvi un romantiskas attiecības ir aizliegtas
Integrācija vietējā sabiedrībā praktiski neesot iespējama, jo šīs iestādes atrodas lauku apvidos, kur nav pieejama sabiedriskā transporta satiksme. Pat tās ģimenes, kuras vēlas uzturēt kontaktu ar savu bērnu, kurš atrodas internātskolā, to nevar izdarīt.
Tūkstošiem baltkrievu, noslēpti no pārējās sabiedrības acīm, internātskolās pavada visu savu dzīvi. Visbiežāk tie ir cilvēki, kurus vecāki «atdevuši valstij» uzreiz pēc dzimšanas.
Pēc internātskolu apmeklējuma Brontē radīja dokumentālu fotoprojektu “Baltkrievijas neredzamie cilvēki” (“Invisible People of Belarus”). Māksliniece caur šo projektu vēlējusies izstāstīt stāstu par Černobiļas bērniem, kuri nu jau ir pieauguši.
Viņa bijusi ļoti pārsteigta, kad sapratusi, ka šajās internātskolās dzīvo tikai katastrofas upuri. Fotogrāfe pauž uzskatu, ka «ikviens, ko Baltkrievijas valdība uzskata par atšķirīgu vai savādu, var tikt atšķirts no sabiedrības un ievietots internātskolā».
Atbildot uz jautājumu, kā viņa tika galā ar izaicinošo uzdevumu – fotografēt cilvēkus ar invaliditāti, Brontē stāsta, ka tas tiešām ir izaicinājums. Pirms foto projekta realizēšanas viņa veikusi pētījumu par invaliditātes attēlošanu.
Jautāta, kādas pārmaiņas viņa vēlētos redzēt šajās internātskolās, Brontē stāsta: “Lai kaut kas mainītos, jāmainās ir baltkrievu mentalitātei – cilvēkus jāinformē par Baltkrievijas noklusēto vēsturi un tiem jāapzinās, kas pašlaik notiek viņu valstī. Cilvēki ar invaliditāti Baltkrievijā ir tabu temats – tos vieglāk ir paslēpt vai “nodot valsts rokās”, nevis pamanīt, pieņemt un ļaut dzīvot sabiedrībā.
Vienā no Jadvigas uzņemtajām fotogrāfijām redzams sievietes attēls, kas piesprausts pie sienas. Vaicāta, ko tas nozīmē, fotogrāfe atklāj, ka tas ir vecs attēls ar sievieti, kura ir māte vienam no internātskolas iemītniekiem.
“Ļoti maz cilvēkiem tur ir bildes ar viņu vecākiem, jo visbiežāk viņi tikuši pamesti pēc dzimšanas. Es šo attēlo redzu divējādi. Pirmkārt, tā ir pārejas metafora un atgādinājums par vēl joprojām “dzīvo” padomu mentalitāti. Otrkārt, šie “neredzamie cilvēki” var arī palikt neredzami – neviens viņus neatcerēsies un, iespējams, vienīgais pierādījums, ka viņi reiz dzīvojuši, būs viens fotoattēls,” saka fotogrāfe.
Ar Jadvigas Brontē fotouzņēmumiem Baltkrievijā jūs varat iepazīties te:
http://www.jadwigabronte.com/new-gallery/nzuhx4jt264cbxv2zr5szc8324dbb3
