Kaspars Kalvītis ir trakojis drifta sacensībās, lidojis ar deltaplānu, guvis neaizmirstamas sajūtas “Aerodium” vēja tunelī un pat lēcis ar gumiju. Pēc šāda raksturojuma viņu varētu saukt par piedzīvojumu meklētāju, bet vai maz tādu? Taču Kaspars pasauli pārsteidz ar to, ka asas izjūtas ķēris un visu šo paveicis, divdesmit gadus atrodoties ratiņkrēslā. Pērn veicis pētījumu par vides pieejamību Limbažos un ir viens no aktīvistiem, kas kopā ar domubiedriem palīdz pilsētai kļūt mūsdienīgākai.
Krista Dzidzēviča, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pie muzeja ēkas ieejas izveidota uzbrauktuve. Kaspars Kalvītis domā, ka visdrīzāk realitātē neviens cilvēks ratiņkrēslā to nekad nav izmantojis, jo tas fiziski nav iespējams…
Foto: Karīna Miezāja
“Jaunībā trenējos motokrosā, neveiksmīgā treniņā motocikls uzkrita uz muguras un salauza kakla skriemeļus.
Tas bija 2000. gadā, pagājuši jau divdesmit gadi. Izmēģināts ir diezgan daudz, bet tikpat daudz piedzīvojumu vēl priekšā, cenšos uz dzīvi skatīties pozitīvi!” Kaspars stāsta par traumu, kas mainījusi visu viņa dzīvi.
Viņš gan uzreiz papildina, ka ne vienmēr esot tik pozitīvs un enerģijas pilns. Tomēr cilvēki, daba un mūzika uzlādē, iespēja citus iedvesmot, laužot stereotipus, dod atgriezenisko saiti un spēku pašam. “Cilvēkiem vēlos parādīt ko traku un pierādīt, ka nav nekā neiespējama!”
Kaspars dzimis, audzis un visu mūžu dzīvojis Limbažos. Pats brauc ar mašīnu, ikdienā, protams, pārvietojas arī ratiņkrēslā. “Pilsēta mainās, un man šķiet, ka uz labo pusi, to varam redzēt dažādos ieviestajos vides risinājumos. Limbaži ir diezgan pieejami,” viņš uzskata. Daudzas ielas ir renovētas. Nepalīdz gan fakts, ka pilsēta atrodas kalnā, tas var apgrūtināt pārvietošanos.
Kam stiprākas rokas, tas kalnā uzbrauks, bet Kaspara gadījumā tas nav iespējams.
Viņam ir elektrisks motors, ko pievieno ratiņkrēslam. Ietves vairāk vai mazāk esot izbraucamas. Ir vietas, kur maršruts jāizplāno. Dažos pilsētas posmos ātri vien gan var attapties situācijā, ka nav iespējams nobraukt no ietves, jo tur ir 15 centimetrus augsta apmale, tā ka Limbažiem vēl ir kur augt.
Kaspars zina, ko runā, jo pērn veicis pētījumu par vides pieejamību pilsētā, atklājis, ko vajadzētu mainīt, un visu informāciju iesniedzis pašvaldībā. Komunikācija esot ļoti svarīga, un šeit tā attiecīgajām iestādēm ar iedzīvotājiem notiekot. Tomēr svarīgi saprast, ka risinājums, kas der vienā vietā, var būt nepiemērots citā.
Pakāpieni uz liftu
Kas Limbažiem vēl būtu darāmo darbu sarakstā? Kaspars min tik vienkāršu it kā sīkumu – ūdens notekas, kas sadala ietvi. Tās var izveidot ieapaļas, kas traucē ne tikai Kasparam, bet arī māmiņām, kas stumj bērnu ratiņus, un riteņbraucējiem. Bet, ja domā par šīm cilvēku grupām, renēm var uzlikt dzelzs restes, tādējādi tās izlīdzinot vienā līmenī ar ietvi.
Tomēr sāpīgākais esot tas, ka mazās pilsētās daudzas pašvaldības un valsts institūcijas vēl joprojām atrodas vecajās padomju laika ēkās. “Ir ēkas, kur ar pandusu nepietiks, piemēram, Limbažu pašvaldībā ir iespējams iekļūt tikai pirmajā stāvā, tātad šī ēka ir būtībā nepieejama, jo pārējie stāvi ir liegti.
Arī pasu daļa Limbažos nav pieejama, es nevaru nokārtot savu kā pilsoņa svarīgāko dokumentu,” Kaspars stāsta.
Žēl arī par objektiem, kuros ieguldīta liela nauda, lai izveidotu vides pieejamību, bet tas izdarīts nepareizi.
Spilgtākais sliktais piemērs esot vecajā rātsnamā esošais sudraba muzejs, ar ko pilsēta lepojas un reklamē, – tur uztaisīts skaists lifts, stiklota piebūve vēsturiskajai ēka, bet līdz liftam ir pieci pakāpieni.
“Tajos brīžos man rodas jautājums – kāpēc? Vai tiešām ir tā, ka tiek būvēts lifts un nevienam nav saprotams, kādam mērķim tas tiek darīts? Pilnīgi neloģiski!” Kaspars neizpratnē jautā.
Kaspars aicina arī citus būt savas pilsētas patriotiem, iesaistīties tās uzlabošanā, tomēr svarīgi ieteikt efektīvus risinājumus – ne visi cilvēki, kuri atrodas ratiņkrēslā, var ieteikt pareizāko. Viens no kalna pa trotuāru nobrauks, bet citam nav rokās spēka. Tādēļ ir dažādi normatīvi, kas jāzina un jāievēro.
“Galvenais bravūrīgi neiet pie pašvaldības kaut ko pieprasīt. Ir jāveido dialogs,” Kaspars teic. Kā labu veidu, lai izprastu ļaudis ratiņkrēslā, Kaspars iesaka piedāvāt ar ratiņkrēslu pabraukt pašiem lēmumu pieņēmējiem. Ne visi tam piekrītot, bet tas ir efektīvs veids, kā cilvēkiem atvērt acis.
Arī medicīniska problēma
Par nepieciešamību atvērt acis un sākt domāt 21. gadsimtam atbilstoši stāsta arī Limbažu sociālā dienesta vadītāja Ilga Bērziņa. Šobrīd papildus ikdienas pakalpojumiem sociālā dienesta svarīgākais un jaunākais lolojums ir deinstitucionalizācijas projektā pavasarī sāktā dzīvokļu mājas būvniecība. Tur dzīvos 12 cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem. Plānots, ka māja būs gatava pēc diviem gadiem.
Limbažu sociālā dienesta vadītāja Ilga Bērziņa atzīst, ka daudzi diemžēl nepieņem cilvēkus ar psihiskiem un garīgās attīstības traucējumiem.
Foto: Karīna Miezāja
“Es neteikšu skaļi, kā šo topošo dzīvokļu ēku dažs labs pilsētā jau sauc. Daudzi ļaudis diemžēl nepieņem cilvēkus ar psihiskiem un garīgās attīstības traucējumiem. Tas jau nav tikai pie mums.
Bieži dzirdam – jūs viņu savāciet, aizvediet, ielieciet kaut kur!
Piemēram, ģimenei pieder kopīpašums un viņi nevēlas to dalīt ar radinieku, kuram ir veselības problēmas. “Viņš mums traucē, ir nepatīkams un trokšņo!”
Protams, šajā gadījumā ir arī mazliet cita problēma – tā jau ir daļēji medicīniska, ne tikai sociāla problēma. Mums ļoti jādomā par psihiatrijas dienesta attīstību, par šo pakalpojumu paplašināšanu, jo sociālais dienests to neatrisinās. Mēs nodrošinām pakalpojumus, ar ko cilvēkam nodarboties, atrisināsim, kur viņam dzīvot, kā viņu paēdināt un iemācīt dažādas prasmes, bet mēs neatrisināsim medicīniskus jautājumus,” stāsta dienesta vadītāja.
Aprūpe mājās – ne visos pagastos
Sociālais dienests nodrošina arī dažādus pabalstus, piemēram, pirmās grupas invalīdiem ir atbalsta programma, kurā iespējams saņemt līdz 1000 eiro gadā rehabilitācijai vai palīglīdzekļu iegādei.
“To katru gadu apmēram divi trīs cilvēki izmanto. Nopērk, piemēram, speciālu gultu vai matraci,” stāsta I. Bērziņa. Vēl tiek piedāvāta īslaicīga sociālā aprūpe un rehabilitācija bērniem, ilgstoša sociālā aprūpe bērniem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem, psihologa un asistenta pakalpojumi, kā arī dienas aprūpes centra pakalpojumi cilvēkiem ar invaliditāti un funkcionāliem traucējumiem.
Dienas centrā pastāvīgi ir 17 klienti, tomēr ikdienā uzturas krietni vairāk. Viņi spēlē novusu, gatavo ēdienu, nodarbojas ar rokdarbiem, veido mūzikas teātra etīdes. Turpat sociālajā dienestā pieejamas arī dušas un veļas mazgātava.
Aprūpi mājās šobrīd nodrošina tikai pilsētā un Skultes pagastā, pārējos sešos pagastos tas neesot iespējams, jo pagasta teritorijā vienam aprūpētājam jābūt vismaz sešiem klientiem, bet tur šis skaits neesot tik liels. Novadā kopumā dzīvo apmēram 17 500 iedzīvotāju, no tiem 10% esot palīdzības saņēmēji.
Kas vēl Limbažu iedzīvotājiem būtu nepieciešams? Bērniem ar invaliditāti un garīgās attīstības traucējumiem neesot dienas centra, šobrīd jaunieši brīvo laiku pavada bērnu un jauniešu centrā, bet tas nespēj sniegt visas funkcijas. Lielāka uzmanība būtu jāpievērš aprūpes pakalpojumam mājās un ilgstošās aprūpes institūciju paplašināšanai tieši novadā, jo šobrīd šo pakalpojumu nav iespējams nodrošināt.
