Pagājušajā gadā, uzzinājusi, ka pasaules diktātu rakstīs neredzīgie, nospriedu, ka jāmēģina arī man. Ko no diktētā varēšu sadzirdēt, un kas būs jāuzmin? Rakstīju, un, protams, daudz ko nedzirdēju. Ielaidu ļoti daudzas kļūdas, taču uzrakstīto nosūtīju. Par to, kā gāja, pastāstīju arī internetā. Nolēmu rakstīt arī šogad.
Ieslēdzu radio, kuru klausos ar austiņām. Izpildīju anketu un gaidīju, kad Zane Daudziņa sāks lasīt diktāta tekstu.
Klausoties pirmo lasījumu, mani pārņēma šausmas. Nesapratu gandrīz neko. Gandrīz gribēju likt malā rakstāmo un nemocīties. Tomēr saņēmos, jo zināju, ka lasīšanu pa daļām sapratīšu labāk.
Virsrakstu un pirmo teikumu laikam uzrakstīju pareizi. Nākamajā rindkopā nesapratu sākumu, un tad Daudziņa vienā laidā nobēra kaut ko par klupšanu pār saknēm, sprunguļiem, sakārņiem, čakārņiem un velns zin ko. Es arī tūlīt paklupu un sapinos. Ko viņa tur teica? Sakārņi, čakārņi? Kaut kas ar č laikam bija. Sarakstīju abus variantus. Bet Daudziņa jau diktēja tālāk. Atkal nesapratu, izlaidu vārdus. Tad kādu brīdi gāja tīri labi. Un tad atkal kaut kādas selgas, atmatas, lauki un takas kaut kādā haosā, nespēju izsekot secībai. Kaut ko pierakstīju, kaut ko ne.
Tad bija gvelšana, melšana, čuguna liešana, bubināšana un dudināšana, ko pēc zilbju skaita un intonācijas uzminēju tīri labi. Bet ko tur sapulcēs aizgūtnēm penterē, atkal nevarēju nekādi saprast.
Kad Daudziņa tekstu nolasīja pēdējoreiz, bija par maz, lai sakārņus un čakārņus pareizi sakārtotu savās vietās. Joprojām atsevišķus vārdus neatšifrēju vispār. Ar laukiem un atmatām gāja labāk. Likās, ka sakārtoju vārdus pareizi.
Pēc diktāta nolasīšanas palika dažas minūtes, lai tekstu izrediģētu un nosūtītu. Par gramatiku daudz nebēdāju – pauzēs sabakstīju galvenokārt komatus un sūtīju projām. Bija skaidrs, ka neatšifrētos vārdus tikpat vairs neuzminēšu, un, ja daudz turpināšu lauzīt galvu, tad pārsniegšu laika limitu.
Tā izskatījās manis uzrakstītais diktāts.
Jau drīz pēc teksta nosūtīšanas internetā varēja lasīt diktāta oriģinālo tekstu. Te tas ir. Var salīdzināt. Ar krāsu iezīmēju vairākas nesaprastās vietas, bet ne visas, jo to bija daudz. Arī vairākas galotnes man bija nepareizas.
Par ko es brīnos: kā es tās kladzenes, gramšļas un mīstīklas varēju atšifrēt?
Par to, kā rakstīju diktātu pagājušajā gadā, var izlasīt šeit: http://www.sadzirdi.lv/jaunumi/params/post/1935094/ka-es-pasaules-senu-diktatu-rakstiju
