Pirms vairāk kā 20 gadiem tolaik tikai trīs gadus veca meitenīte pakļuva zem vilciena, negadījumā zaudējot labo roku un kāju. Spītējot notikušajam, Jolanta Šturme izaugusi par sabiedriski aktīvu, dzīvespriecīgu, par sevi pārliecinātu sievieti ar saviem mērķiem, sasniegumiem un sapņiem.
Ar raksta varoni satiekamies Jolantas pirms kāda laika iegādātajā dzīvoklī, kur bez saimnieces un viņas vīra saimnieko arī abu kaķi – Emma un Falkors. Mājoklī pašlaik norisinās remonts – viss te ierīkots pašu spēkiem, piepalīdzot Jolantas tuvākajiem cilvēkiem. „Ja uzticētu darbu strādnieku brigādei, bez šaubām, viss notiktu daudz ātrāk, taču mēs ar Alekseju visu darām pašu spēkiem,” stāsta Jolanta. Pagaidām vēl Jolanta foto miteklī norisinās svarīgākie remontdarbi – lamināta ieklāšana un tapešu līmēšana, taču pēc tam, kad tas būs izdarīts, dzīvokļa saimniece liekot lietā radošo iedvesmu un mākslinieciskās prasmes ar zīmējumu un rokdarbu palīdzību dzīvokli padarīs ne vien omulīgāku, bet arī skaistāku un personiskāku.
Mākslā kopš bērnības
Kaut arī ar mākslu Jolanta aizraujas kopš bērnības un vienlīdz mīļi viņai ir visu veidu rokdarbi, kā arī zīmēšana, ikdienas darbs saistās ar pavisam citu sfēru – finansēm, naudu un grāmatvedību. Bankā, kur Jolanta strādā, viņas pienākumos ietilpst darbs ar debitoriem – kredītmaksājumu kavētājiem. „Darbs ar kavētājiem nebūt nenozīmē, ka tās ir negatīvas emocijas, tieši otrādi, ir daudz cilvēku, kuri priecājas par iespēju atrast risinājumu tādā situācijā, kāda ir šobrīd. Jā, protams, darbs ir specifisks, taču es nevarētu teikt, ka to darot gūstu negācijas vai eju uz darbu nelabprāt,” uzsver Jolanta. Viņa absolvējusi Jūrmalas RRC koledžu, kas sniedz izglītības iespējas cilvēkiem ar invaliditāti, kur ieguvusi uzskaitveža profesiju. „Kad pēc 9.klases bija jādomā, kur tālāk mācīties, arī veselības stāvokļa dēļ gribēju izvēlēties tādu profesiju, kur darbu veicot, es to varētu darīt ne sliktāk kā citi. Domāju, ka cilvēks ar īpašām vajadzībām diez vai varētu būt foršs pavārs, jo ir lietas, ko ir grūtāk izdarīt, ja ir invaliditāte. Manuprāt, šādiem cilvēkiem jāizvēlas tāda profesija, kur vairāk jāstrādā tieši ar galvu,” viņa uzskata. Arī pašlaik Jolanta lolo sapni par iespēju mācīties. „Mani saista mārketings un reklāma, taču domāju arī par jurisprudenci, līdz septembrim jāizvēlas un jāiet studēt,” viņa optimistiski saka.
Algots darbs nepieciešams iztikai, vajadzību nodrošināšanai, savukārt māksla – vaļas brīžiem un sirdspriekam. Ar pašas veidotajiem rokdarbiem, nieciņiem, konfekšu pušķiem Jolanta iepriecina gan sevi, gan apkārtējos – apdāvinot tuviniekus, draugus un kolēģus. Naudu par savu darbu viņa nespēj paprasīt, līdz ar to uzskata, ka māksla nevarētu kalpot par iztikas avotu, ļaujot pievērsties hobijam ar pilnu atdevi un profesionāli. „Cilvēkam, lai nopelnītu ar mākslu, jābūt ļoti, ļoti uzņēmīgam, lai, to, ko viņš uztaisa, viņš pats arī var pārdot. Taču es neesmu pārdevēja. Ja es varētu uztaisīt un zinātu, ka kāds to pārdos, ļoti iespējams, ka labprāt to arī darītu.”
Ar vienu roku var izdarīt labāk
„Man patīk visi rokdarbu veidi – citreiz ir tā, ka redzu – kāds uztaisa kaut ko smuku, un man arī gribas ko līdzīgu izveidot. Varbūt kāds domā, ka kaut ko nevar izdarīt ar vienu roku, taču tā nav, es atradīšu vai izdomāšu veidu, kā to paveikt,” saka Jolanta. Viņa ada, šuj, tamborē, veido brošiņas, konfekšu pušķīšus un iesaiņo dāvanas, tomēr, kā pati atzīst, vissaistošākie šķiet tie darbiņi, kur rezultātu var redzēt pēc iespējas ātrāk. Tas tādēļ, ka viņai tas jāgaida ilgāk nekā tiem, kuri kaut ko darina ar abām rokām.
Saviem darbiem iedvesmu viņa smeļas televīzijā, internetā, veikalu skatlogos, pie draugiem ciemos – ierauga kādu roku darinājumu, kas iepatīkas, un izdomā, ka izveidos ko līdzīgu arī pati, darbam pieliekot klāt arī savu ideju. Viņa uzskata, ka katrs savā rokdarbā ieliek daļu no sevis, līdz ar to nevar būt divu vienādu darinājumu.
Jolantas veidotais pušķis
Lai arī darba tapšanas process prasa daudz vairāk ieguldīta laika, viņa ievērojusi, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām, ja kaut ko dara, tad ilgāk, taču rūpīgāk. „Reizēm skatos, kā citi kaut ko veido un iedomājos – viņiem ir abas rokas, viņi var kaut ko uztaisīt labāk par mani, taču nē, nereti darbam netiek veltīta tik liela rūpība, kā, manuprāt, vajadzētu, līdz ar to arī rezultāts ir paviršāks,” viņa norāda.
Raiskuma internātskolas laikā darbmācības skolotāja Jolantai bija uztaisījusi klucīti ar izurbtu caurumiņu, kurā varēja ielikt tamboradatu, lai vieglāk tamborēt, taču tagad rokdarbniece improvizē pati. Mazus nieciņus izveidot ir grūtāk, tad materiāls ir jāiespiež vai nu starp ceļiem vai kāju pirkstiem. Kad Jolanta ada, adāmā adata ar plecu tiek piespiesta pie dīvāna malas vai sienas. Ir nedaudz grūti, jo rokas protēze kalpo vienīgi vizuālajam izskatam, kā palīgu izmantot to praktiski nevar.
Viens no pēdējiem nozīmīgākajiem Jolantas veidotajiem darbiem ir telpu rotāšana jaungada ballei darbā. „Piedalījos jaungada balles rīkošanā darba kolektīvam – manos pienākumos bija gādāt par telpu rotāšanu. Balles tematika bija „džungļi” – griezu no kreppapīra liānas, veidoju pērtiķīšus un papagailīšus, izmantojot par karkasu saburzītu papīru un klāt pieliekot dažādas spalvas un citus materiālus, izdevās ļoti smuki,” viņa atceras.
Ir arī veidoti konfekšu pušķīši – visbiežāk kolēģiem vai arī draugiem. Ģimenes locekļiem kaut kas darināts tiek ļoti reti – mājinieki pieraduši pie Jolantas vaļasprieka, tas vairs nesagādā pārsteigumu. Viņa reti sev kaut ko atstāj, pārsvarā viss tiek atdāvināts citiem. „Lai arī tagad tik daudz ko var iegādāties gatavu, tas maksā daudz, daudz dārgāk – ir vērts ieguldīt laiku un pūles rokdarbos. Pietam pati varu kaut ko uztaisīt daudzreiz foršāk, ar atdevi, priecājoties par dāvanu saņēmēju pārsteigumu. Ja kādam dāvinu kaut ko sevis darinātu, visforšāk ir, ja saņēmējs nevis pasaka kaut ko labu, bet ļauj sajust, ka esmu trāpījusi un otram patīk. Cilvēki, saņemot manus rokdarbus, brīnās, prasa, vai pati taisīju, un vaicā, kā. Pirmo reizi saņemot no manis dāvanā kaut ko paštaisītu, cilvēki ir krietni pārsteigtāki nekā tie, kuri ir ko līdzīgu jau dabūjuši un zina, ka man patīk rokdarbi,” atzīstas Jolanta.
Starp rokdarbiem, kaķiem un grāmatām
„Viens no vaļaspriekiem ir arī mani divi kaķi – Emma un Falkors. Emma ir mans mīļākais kaķis, tas ir mans kaķis. Viņš pilda visas kaķa funkcijas – atnāk samīļot, pamurrā, savukārt Falkoram ir raksturiņš, ja negribēs, viņš nevienam neizdabās. Emmu var ielikt somā, nest līdzi uz veikalu, vest mašīnā, viņa nepretosies. Falkors bija mana vīra kaķis, līdz ar to, kad sākām dzīvot kopā, Aleksejs paņēma viņu līdzi. Ar Emmu bija citādāk – viņa nebija gribēta saviem saimniekiem, tādēļ es to paņēmu pie sevis, lai atrastu jaunus saimniekus. Tā viņa arī te palika. Kaķis ir mans mīļākais dzīvnieks, kas ar murrāšanu, glaušanos klāt nomierina arī pēc ikdienas stresa. Emma vairāk nāk pie manis, Falkors pie Alekseja, viņi paši ir sadalījuši mūs abus savā starpā. Kaķi arī skumst reizēm, var redzēt, ja viens no mums kaut kur aiziet, viņa kaķis ilgojas.” Jolantai ir ideja izveidot no koka divstāvīgus labirintus, kas varētu kalpot gan par dzīvokļa interjera elementu, gan rotaļu stūrīti abiem mīluļiem. Minkām patīk spēlēties, ielīst kādā maisā, visbiežāk vakaros, kad saimnieki iet gulēt, abiem uznāk lielā dauzīšanās, visu dzīvokli griež riņķī. Jolanta ar kaķi Falkoru
Vakari, pēc ikdienas darba, lielākoties tiek pavadīti vīra un abu mīlīgo kaķu sabiedrībā pie televizora. Atliek laiks arī grāmatai – ir reizes, kad uznāk slinkums lasīt, savukārt citreiz var visu sestdienu, svētdienu pavadīt lasot, Īpaši Jolantai patīk Paulu Koelju grāmatas, pašlaik viņa lasa „Alķīmiķi” – katra lappuse aizrauj un šķiet interesanta.
„Man patīk arī kaut ko iestādīt – šogad esmu iestādījusi zemenes, taču neviena no tām nav izaugusi. Nezinu, kas tam ir par iemeslu, taču tā nu ir sanācis. Kādreiz, kad vēl dzīvoju pie vecākiem, biju iestādījusi citroniņu, izauga diezgan liels un smuks. Tagad, kad man ir savs dzīvoklis ar lielām palodzēm, vēlos iestādīt puķes puķupodos, taču tā kā zemenes nav izaugušas, jādomā, kāds gan dārznieks no manis iznāk,” Jolanta smejas. Lokus un dilles uz palodzēm gan viņa neaudzētu, Jolantai ir svarīgi, lai augi sniedz skaistumu, rada mājīgumu. Mājīga vide ir jo īpaši svarīga, arī darbā pie sava datora viņa mēdz pielikt kādu nieciņu, kas ne vien izskatās jauki, bet arī atšķir Jolantas darba vietu no pārējām.
Nesen viņa iesākusi regulāri reizi nedēļā apmeklēt peldbaseinu, jo ļoti patīk ūdens. „Man ir pievienojusies kolēģe – divatā tomēr ir drošāk, kaut vai iziet ģērbtuvēm cauri, tur ir slapjš un slidens, varu paslīdēt, kamēr uz vienas kājas aizlecot nokļūstu līdz baseinam. Apmeklēt baseinu man nav grūti, arī uz vienas kājas es jūtos stabili, pietam uz protēzi ne vienmēr var paļauties, ir gadījies, ka tā „piemāna” – nokrīt, nav tik stabila. Protēze izgatavota staigāšanai uz trīs gadiem, taču likumdošanai mainoties, tagad jāstaigā četrus gadus – kā nu gribi, tā staigā un domā, lai tik protēze nesaplīst, līdz laikam, kad būs jauna.”
Visu varu pati!
Vaicāta, vai dzīvē nav bijis grūtību perioda, zemas pašapziņas posma, Jolanta norāda: „Ir jau bijušas grūtības. Manuprāt, visiem, neatkarīgi no tā, kāds tu esi, uznāk melnās dienas, kad domā, kāpēc tieši es un kāpēc ar mani tā noticis, taču tāda ilgstoša drūmā posma nav bijis. Man šķiet, esmu pozitīvi noskaņots cilvēks, nogurums, pesimistiskas domas reti kad uznāk. Ģimene mani atbalsta, es vienmēr varu atnākt mājās un vakarā ģimenes locekļiem izstāstīt to. kas sakrājies pa dienu. Varbūt kādam tajā brīdī bija slikts garastāvoklis un tu vienkārši patrāpījies tai brīdī neīstajā laikā un neīstajā vietā. Varu izrunāties un pāriet – bija drūmi, un izbija.”
Jolantai nav bijis tāda, daudziem cilvēkiem ar invaliditāti raksturīga laika posma, kad ir bail iziet sabiedrībā. „Man nav bijis sajūtu, ka es par sevi kautrētos, varbūt tas ir tāpēc, ka man šī trauma ir gūta bērnībā. Protams, pludmalē, piemēram, es nevaru izģērbties, lai sauļotos, izvairos vasarās apmeklēt cilvēku pilnās pludmalēs. Jau tagad daudzi skatās uz mani, kur nu vēl tad, ja izģērbtos,” viņa saka, piebilstot, ka sauļoties brauc pie mammas uz laukiem Piņķos.
Jaunā sieviete nav sastapusi cilvēku, kuram pret Jolantu būtu aizspriedumi viņas invaliditātes dēļ. „Ir tā, ja cilvēks ierauga invalīdu, viņam gribas palīdzēt, izdarīt otra vietā. Arī man bieži vien piedāvā palīdzību, kaut gan, lai arī lēnāk, bet es visu varu pati. Tas ir atkarīgs no garastāvokļa, reizēm pieņemu palīdzību, citreiz pasaku, ka pati varu. Pēdējā laikā arvien biežāk pilnīgi sveši cilvēki piedāvā sakārtot pirkumus maisiņos vai ko citu palīdzēt.”
„Sabiedrībā arvien biežāk tiek redzēti cilvēki ar īpašām vajadzībām, laikam tāpēc apkārtējie kļūst arvien atsaucīgāki,” norāda Jolanta, uzskatot, ka cilvēki ar invaliditāti ne ar ko neatšķiras no pārējiem. „Jebkurā situācijā ir kāda izeja, kaut vai tikai viena, bet tā ir. Un viss dzīvē atkarīgs no cilvēka paša, ja tu neko nedarīsi, nekas nenotiks. Pašam ir jāiet un jādara.”
