Latvijas Disleksijas biedrība (LDB) sadarbībā ar "Swedbank" pasniegusi Izcilības balvas skolēniem ar disleksiju, atzinīgi vērtējot šo jauniešu centienus iekļauties vispārējās izglītības procesā un nepadoties sabiedrības neizpratnes un lasīšanas grūtību priekšā, informē Latvijas Disleksijas biedrības (LDB) pārstāve Elīna Malašenko.
Kā uzsvēra Malašenko, ir viegli mācīties, ja viss sanāk un rezultātu redzi uzreiz, bet grūtāk – ja ceļš uz zināšanām ir stāvs un rezultāts ir smaga darba ieguldījums. Disleksija jeb grūtības izlasīt tekstu vai uzrakstīt savu viedokli nereti skolēnam neļauj parādīt savas zināšanas.
Balvu – datoru ar visu nepieciešamo speciālo programmatūru cilvēkam ar disleksiju – saņēmuši trīs skolēni: Tukuma 2.pamatskolas audzēknis Pauls Penders, Miks Jānis Caune no Rīgas Kultūru vidusskolas un Karīna Vītola, kura ir privātās vidusskolas “Patnis” audzēkne.
Kā informēja Malašenko, LDB izcilības balva iedibināta, lai atbalstītu skolēnus, kuri, neraugoties uz disleksijas radītajiem šķēršļiem, ir sekmīgi, bieži vien mācās daudz cītīgāk par saviem vienaudžiem, kā arī aktīvi piedalās interešu izglītībā un sabiedriskajā dzīvē.
Pēc Malašenko paustā, sabiedrībai ļoti trūkst informācijas un izpratnes par to, kas ir disleksija, ko atzīst arī skolotāji, kuri ikdienā strādā ar jauniešiem, kam ir grūtības uztvert rakstītu tekstu. “Nereti skolotāji grib palīdzēt, tikai nezina – kā. Bieži vien tas ir grūti nepietiekamu resursu dēļ – lielas klases, skolotājam nav laika katram veltīt individuālu pieeju, trūkst atbilstošu tehnoloģiju. Arī attieksme pret datoru izmantošanu mācību procesā nav viennozīmīga. Lai gan pirmajā mirklī varētu šķist, ka ar speciālu programmatūru aprīkots dators sniedz skolēnam kādas priekšrocības pār klases biedriem, patiesībā tas vien izlīdzina nevienlīdzīgo situāciju,” skaidroja biedrības pārstāve.
Rīgas Kultūru vidusskolas speciālā pedagoģe Ilze Jerāte norādīja, ka bērni ar lasīšanas un rakstīšanas traucējumiem skolā nav retums un ir jārod iespēja sniegt atbalstu šiem bērniem, lai viņi varētu sekmīgi iekļauties mācību procesā. “Primāri svarīgi ir informēt pedagogus par grūtībām, ar kurām šiem bērniem nākas saskarties, kā arī par atbalsta pasākumiem, kas nepieciešami, lai bērnam nerastos diskomforts un viņam tiktu dota iespēja parādīt savas patiesās zināšanas. Tikpat būtiski ir runāt ar klases biedriem un vecākiem – ka ir jāsaprot un jāpieņem tas, ka šiem bērniem ir nepieciešama palīdzība un mācību procesā ir vajadzīga cita pieeja,” stāstīja Jerāte.
Skolotāja atzīst, ka informācijas un komunikācijas tehnoloģijas ir efektīvākais veids, kā palīdzēt skolēniem ar lasīšanas un rakstīšanas traucējumiem, un tas var būtiski uzlabot šīs prasmes. Tomēr realitātē esot jāstrādā ar tiem resursiem, kas skolā ir pieejami, cerot, ka pavisam tuvā nākotnē šiem bērniem tiks nodrošināta iespēja saņemt pilnvērtīgus atbalsta pasākumus.
Ar terminu “disleksija” apzīmē specifiskus neirobioloģiskas izcelsmes mācīšanās traucējumus, ko raksturo grūtības precīzi un tekoši izlasīt vārdus vai uztvert lasīto tekstu. Sabiedrībā nereti sastopams maldīgs priekšstats, ka specifiski mācīšanās traucējumi ir tikai skolēniem ar pazeminātām intelektuālām spējām un nepietiekamu valodas attīstību. Vienlaikus vairumam cilvēku ar disleksiju ir vidēji augsts vai augsts intelekts. Šādu skolēnu apmācībā nepieciešami atbalsta pasākumi, un būtiska nozīme ir informācijas un komunikāciju tehnoloģijām, piebilda Malašenko.
Vairāk par disleksiju un disleksijas biedrības darbu varat uzzināt http://www.disleksija.lv/aktualitates
