Turpinu pārlapot vecos preses izdevumus. Deviņdesmito gadu sākumā jau pastāvēja Latvijas bērnu fonds un nodibinājās vecāku apvienība "Rūpju bērns". Žurnāls "Skola un Ģimene", kurā tika publicēti vairāki raksti gan par fondu, gan par biedrību, reizi mēnesī nolēma izdot speciālu pielikumu, kuru rajonu sociālajām nodaļām lūdza abonēt tām ģimenēm, kurās auga bērns ar invaliditāti. "Rūpju Bērna" redaktore bija pieredzējusī žurnāliste Elza Gžibovska.
Pirmajā gadā pielikums iznāca pavisam vienkāršā izskatā uz 16 lappusēm, drukāts uz avīžpapīra. Arī tirāža nebija liela – apmēram 800 eksemplāru. Taču saturs bija gan interesants, gan lietišķs. Tas stāstīja par ģimenēm, kurās auga bērni ar īpašām vajadzībām, viņu vecākiem, speciālajām skolām un bērnudārziem, pirmajām Bērnu fonda nometnēm, Dienas centra organizēšanu. Bija gan par bērniem ar cerebrālo paralīzi, ar garīgo atpalicību, ar dzirdes un redzes traucējumiem, un citiem. Bija arī “stiprie stāsti” par pieaugušajiem, kuri prata sadzīvot ar savām problēmām, un sasniegt pat vairāk nekā viens otrs veselais.
Žurnālā nebija reklāmu. Tikai raksti un melnbalti attēli. Vietām nedaudz mulsina terminoloģija: tā atšķiras no tās, kuru lietojam tagad. Bet tolaik tā bija pieņemts.
Jau pirmajos numuros pieminēti cilvēki, kuri savu aktīvo darbību sāka tolaik, un nav beiguši arī tagad. Tādas ir jelgavnieces Ruta un Aija Kļaviņas, kuras organizēja bērnu sporta pasākumus, Bērnu fonda priekšsēdētājs Andris Bērziņš, Gunta Anča, Andra Greitāne, Biruta Grāve, Liāna Velka… Man pašai, žurnālus pāršķirstot, sanāca negaidīta sastapšanās ar dažām tagadējām labām paziņām Diānu Peiragu (tolaik 6.klases skolnieci), viņas mammu, un biju paspējusi piemirst, ka mana sarakste ar Māru Ruvu savulaik sākās viņas tur publicētās vēstules dēļ.
1994. gadā žurnāls iznāca ar krāsainiem vākiem, uz labāka papīra un arī lielākā tirāžā, kuru mēģināja izplatīt kioskos. Taču pēc “Rūpju bērna” nebija pieprasījuma. Ja iepriekšējā gadā sociālas nodaļas vecākiem žurnālus piegādāja par brīvu, tad tagad tie bija jāabonē pašiem. Izrādījās, ka diezgan daudzi pateica: ja nav par brīvu, tad mums nevajag…
Žurnāla redakcija mēģināja vākt ziņas par rūpju bērnu ģimenēm, kas toreiz vēl bija iespējams, bet tagad sen vairs ne. Mēģināja atrast sponsorus, kas šīm ģimenēm šo žurnālu abonētu.
1995.gada rudenī redakcija vēl joprojām izmisīgi meklēja līdzekļus žurnāla izdošanai, bet tos neizdevās atrast. Novembra un decembra numurs iznāca apvienots. Redakcija atvadījās ar cerību žurnāla izdošanu kādreiz varbūt atjaunot, bet tas nenotika…
Visi šie žurnāli pieejami Nacionālajā bibliotēkā.
2018-03-08 15:09:23
