Te jūs varat uzzināt par interesantākajiem rakstiem, kuri pēdējā laikā publicēti dažādos preses izdevumos vai interneta portālos.
Manu autisko bērnu no skolām izstūma. Nodibināju skolu pati
Tie vecāki, kuriem ir bērns ar autiskā spektra traucējumiem, labi zina: atrast bērnam piemērotu mācību iestādi, ir teju neiespējamā misija. Jau no bērnudārza audzinātājām šie vecāki dzird: mēs ar jūsu bērnu netiekam galā, viņš ir antisociāls, vislabāk atdodiet bērnu kādā speciālā iestādē. To uz savas ādas izjutusi arī Torņakalna Privātās vidusskolas dibinātāja un īpašniece Elizabete Gustsone.
Pēc tam, kad viņas dēlu, kurš cieš no autiskā spektra traucējumiem, atteicās skolot viena mācību iestāde pēc otras, Elizabete nodibināja skolu un ir pierādījusi: bērniem kā ar autiskā spektra traucējumiem, tā disleksiju un citām saslimšanām mācību programmu iespējams pielāgot tā, lai arī šie bērni ar labiem rezultātiem apgūtu vispārējo mācību programmu un turpmāk spētu dzīvot kā normāli sabiedrības locekļi.
Visu rakstu lasiet šeit:
http://www.mammamuntetiem.lv/articles/43355/manu-autisko-bernu-no-skolam-izstuma-nodibinaju-skolu-pati/?fbclid=IwAR0sYmzfsr3SGiyQOlbcI_QKiblioHmnL2Ic3Tf_gy7U0mmMqRfQNtwyQlc
Īpašais bērniņš aprūpes centrā. Vai mammai jājūtas vainīgai?
«Kas tā par māti, kas pamet savu bērnu! Nu un tad, ka slims? Pašas bērns tomēr – kā var nerūpēties!» Apmēram tādi komentāri izskan par mammām, kuras savus smagi slimos bērnus nevis kopj pašas, bet ievieto sociālās aprūpes centrā. Vai maz kāds ir tiesīgs mest akmeni pirmais?
slimo jeb īpašo bērnu vecāku ikdiena ir skaudra. Ir bērni, kas var kliegt vai smieties pārdesmit stundu no vietas. Ir bērni ar agresijas lēkmēm vai nemitīgām domām par pašnāvību. Ir bērni, kas nekustīgi guļ un ir jāaprūpē visu diennakti – mēnešiem, gadiem un gadu desmitiem. Vai visas mamma to spēj? Vai visām tas jāspēj? Konsultē Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Paliatīvās aprūpes dienesta kapelāne AINA BRIEDE, psihoterapeite GUNTA JAKOVELA, Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors MAKSIMS IVANOVS un valsts sociālās aprūpes centra Rīga filiāles Baldone vadītāja ELVĪRA KISELE.
Stāsti iz dzīves
Pastāstīšu kādu man uzticētu stāstu. «Biju pavisam jauna, puisis mani pameta, tikko paliku stāvoklī. Piedzima meitiņa, man palīdzēja mamma un vecmamma. Mazajai nebija vēl gadiņš, kad pēkšņi sākās spēcīgi krampji, un viņa nonāca komā. Smags meningīts. Kad pēc ilgstošas ārstēšanās atgriezāmies mājās, dzīve pārvērtās līdz nepazīšanai. Dzīvojām tālos laukos, naudas nebija, bet meitiņai bija vajadzīgas nepārtrauktas rūpes. No katra trokšņa viņa varēja sabīties, un atkal sākās krampji. Divus gadus diendienā pavadīju kopā ar meitiņu. Meitiņai augot lielākai, izcilāt un izgrozīt bija arvien grūtāk, baidījos, ka varētu sākties izgulējumi. Sociālā dienesta darbiniece, redzēdama, cik esmu pārgurusi, ieteica padomāt par meitas ievietošanu sociālās aprūpes centrā. Aizbraucu, apskatījos, padomāju un sapratu: jā, tā būs visiem labāk. Sākums bija briesmīgs – biju tik ļoti pieradusi rūpēties par meitiņu, ka nu nezināju, ko iesākt brīvajā laikā. Nevarēju sev piedot, ka neesmu savam bērnam nepārtraukti klāt. Aizbraucu uz aprūpes centru un biju gatava viņu ņemt klēpī, nest uz autobusu un braukt mājās. Tomēr man ieteica nesteigties, un paldies par to. Regulāri braucu ciemos, apčubināju. Satiku vīrieti, pēc gada man piedzima otrs bērniņš, pēc dažiem gadiem – trešais. Meitiņa joprojām ir aprūpes centrā, šogad viņai palika 14 gadu. Braucam ciemos, rādu telefonā bildes, stāstu par mājām. Man jāpieņem, ka viņai tuvākas ir auklītes, nevis es – uz mani viņa tomēr skatās kā uz svešinieci. Bet es to saprotu. Vai esmu izdarījusi ko sliktu? Nē! Ja meitiņa būtu palikusi pie manis, visu savu dzīvi un mīlestību atdotu viņai, man nebūtu vēl divu bērniņu. Redzu, cik ļoti par meitu rūpējas centrā: cik viss tīrs, cik akurāts, cik mīļas auklītes. Neko sev nepārmetu. Ja būtu atstājusi veselu bērnu un neliktos par viņu ne zinis – lūk, tas būtu kas cits. Bet viņa ir un būs mana meita, es viņu nekad neaizmirsīšu un nepametīšu.»
Visu rakstu lasiet šeit:
https://www.santa.lv/raksts/mansmazais/berns/padoms-vecakiem/ipasais-bernins-aprupes-centra.-vai-mammai-jajutas-vainigai-25145/?fbclid=IwAR35qlkQSNDHay16Yh-n4eXi5KvJvspIuLaSYyUKT3ZUU_5OAOg0-GRLzmA
Kāpēc pacientiem grūti vai pat neiespējami atteikties no pieteiktās vizītes?
Izrādās, ka telefonu nevar sazvanīt, e-pastu nevar nosūtīt… Tālāk Vijas Kilblokas stāstījums no sociālā tīkla Facebook
Pavisam nesen tika vēstīts, ka tikšot sodīti neapzinīgie pacienti, kas nav atteikušies no ieplānotajām ārstu konsultācijām un medicīniskajām manipulācijām un uz tām neierodas. Tādu esot daudz. Tagad zinu, KĀPĒC! Atteikties ir ļoti, ļoti sarežģīti, vecākam cilvēkam pilnīgi neiespējami un arī dārgi. Tātad, man bija jāatsaka mammai paredzētā kataraktas operācija Austrumu slimnīcā. Viņai iedotajos dokumentos norādīts tikai viens kontaktu telefona numurs, kuru sazvanīt nav iespējams. Nav iespējams un viss! Klausies bezgalīgo mūziku un to, ka visi operatori aizņemti. Telefons maksas. Mēģināju vairākas dienas un kritu azartā, klausoties bezgalīgās simfonijas pa piecpadsmit minūtem pēc kārtas. Jau aiz akadēmiskās intereses?. Tad devos e-pasta meklējumos. Atradu adresi kataraktu operācijas pieteikšanai un uzrakstīju vēstuli atteikšanai. Pēc dienas saņēmu paziņojumu, ka tāda adrese neeksistē. Sazvanīju vienu no Oftalmoloģijas nodaļas telefoniem, bet tur mani pasūtīja… Labi, esmu pie laba interneta un neesmu ar datoru uz jūs. Sameklēju tomēr Austrumu slimnīcas mājas lapā veidlapu, kur var uzrakstīt atteikumu. Aizpildīju. Un tad man sāka prasīt ievadīt tos jocīgos drošības kodu burtiņus, lai pārliecinātos, ka es neesmu robots. Ar pirmo reizi man neizdevās pierādīt, ka esmu homo sapiens. Ar otro izdevās. Atbildi neesmu saņēmusi, ka mans atteikums būtu nonācis pie tiešā adresāta. Es nezinu, kā var prasīt no dažādu vecumu un varēšanas līmeņa pacientiem paziņot par vizītes vai izmeklējumu atcelšanu, ja tā patiesībā ir neiespējamā misija. Mammai iedotajos dokumentos nekur nav norādīta e-pasta adrese, uz kuru rakstīt, ir tikai telefona numurs, lai viņa bezjēdzīgi tērētu savus pensijas grašus. Esmu pārsteigta un dusmīga.
https://www.facebook.com/vija.kilbloka/posts/2064280106985695?__xts__[0]=68.ARBbLyKITcElyWVtvM4TdL9ZeVFiAcC3kEpWZEkOpXsUpCXgSV4aW_UDrlGUGAwFQWweqSkxHO1FssjfL5xyiLYFDkmTaV6h8I_BozjhIXOoUYnedZ9lrp5TFwJwDAcb7uG6DtIKbW6j_CsE18i3VyGtRb8ical-ulBoUjBMSxkZTT_4fhuD8_xtL4Po1osqgRoQdIoQIIKh5swlGXBu4SIczArkRcPB7cQRz3Ra18klDHc7LZ5wj8uTJWZDHRb4rjbs6B5fqsRXDA9Dgt_MFZTM9_YY_BavLoSQKh9Pzn-e70IquB-nIir3pRyhGOf3xWHw7N2d54xw4gp8QtNI&__tn__=C-R
Sirmgalve četrrāpus jādodas pakaļ dokumentiem uz PMLP nodaļu Limbažos
Kāda sieviete Limbažos kļuva par situācijas aculiecinieci, kad sirmgalve, kura spēj pārvietoties vien ar staiguli, rāpus devās uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) nodaļu, jo ēka nav pielāgota cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
“Biju aizbraukusi uz PMLP izņemt dokumentus, devos projām, kad redzēju, kā ēkā uz PMLP mēģina nokļūt cilvēks cienījamā vecumā ar kustību traucējumiem!
Ja āra trepes vēl akceptēja, tantes palīglīdzekli, tad iekštelpu trepes kundze pārvarēja četrrāpus.Tas nav normāli!!!” raksta Madara.
https://tautaruna.nra.lv/nebusanas/273092-sirmgalve-cetrrapus-jadodas-pakal-dokumentiem-uz-pmlp-nodalu-limbazos/
Raidījums: Rīgas mikroautobusos pārvadāts aizdomīgi liels skaits invalīdu
Latvijā invalīdiem sabiedriskajā transportā nav jāpērk biļetes. Par viņiem maksā valsts. Pagājušajā gadā tam bija nepieciešami 18 miljoni eiro. Puse no tā tiek Rīgai. 2 miljonus saņem Rīgas mikroautobusu satiksme. Līdz šim neviens nebija pētījis, cik invalīdus uzņēmums pārvadā. Pēc raidījuma “Nekā personīga” jautājumiem datus pieprasīja Autotransporta direkcija, kam jākontrolē naudas izlietojums. Uzņēmums ir deklarējis, ka pērn no 11,8 miljoniem pasažieru, 1,6 miljoni ir bijuši invalīdi, kam biļetes apmaksā valsts. Tas ir pārsteidzoši liels skaits. Autotransporta direkcija sola pārbaudīt, vai nav notikusi krāpšanās.
Visu rakstu lasiet šeit:
https://nra.lv/latvija/riga/satiksme/273131-raidijums-rigas-mikroautobusos-parvadats-aizdomigi-liels-skaits-invalidu.htm?fbclid=IwAR1Fzq3TBNDiGRF1o7ajwaTVUT8GLIUX4SNMYaN9nJutxNn4S2Rs5nPth1E
Uzņēmīga rīdziniece, spītējot retai slimībai, iegūst maģistra grādu un apgūst korejiešu valodu
Zane ir 31 gadu jauna rīdziniece, kurai pusaudžu vecumā tika atklāta spastiskā paraplēģija (Štrumpeļa slimība ar apakšējo paraparēzi). Tā izpaužas ar pieaugošu muskulatūras vājumu, gaitas, kustību traucējumiem un spastiku, tāpēc viņa jau sešus gadus spēj pārvietoties tikai ratiņkrēslā. Tagad viņas mērķis ir atkal piecelties kājās.
Līdz 14 gadu vecumam Zane bijusi vesela – mācījusies un nodarbojusies ar peldēšanu. Tomēr jauniete sākusi izjust muskuļu vājumu kājās, norādīts “Ziedot.lv”. Sūdzībām pieaugot, tika meklēti cēloņi un nepieciešamā ārstēšana, līdz atklāta Štrumpeļa slimība, kad rokas vai kājas kļūst vājas.
Visu rakstu lasiet šeit:
https://www.delfi.lv/vina/veseliba/vesela-un-laimiga/uznemiga-ridziniece-spitejot-retai-slimibai-iegust-magistra-gradu-un-apgust-korejiesu-valodu.d?id=50822789
Pārmaiņas nozarē vajag, tomēr tās ir rūpīgi jāizvērtē
Tehnisko palīglīdzekļu reformas iecere bija laba, bet nebija padomāts par vairākām niansēm, intervijā Baibai Krastiņai atzīst Nacionālā rehabilitācijas centra Vaivari valdes loceklis Mārtiņš Oliņš.
Visu rakstu lasiet laikrakstā Diena vai šeit:
https://www.diena.lv/raksts/viedokli/latvija/parmainas-nozare-vajag-tomer-tas-ir-rupigi-jaizverte-14214583?fbclid=IwAR2L3g_iOdwYz5lft25Coy3ykHYjJDdYfxt425ShOvZ_FAfcOTXoKLyN-qc
