Latvijā ļoti daudzi bērni ar smagiem dzirdes traucējumiem mācās "parastajās" skolās. Tā tas ir bijis gan pagājušajā gadsimtā, gan mūsdienās. Taču par viņu pieredzi ir zināms diezgan maz. Agrāk šie bērni un viņu vecāki viens otru nepazina, nevarēja apmainīties ar pieredzi, un, iespējams, skolotāji būtu pārsteigti, uzzinot, ka viņu skolā dažādos gadu desmitos bez jebkāda atbalsta mācījušies pat vairāki vājdzirdīgi bērni. Par šīm mācībām bijušie skolu absolventi stāsta leģendas.
Kā rakstītas piezīmes par tēmu “Stundā neklausās, neseko līdzi skolotāja stāstījumam!”, kā jaunatnākusi skolotāja likusi dziedāt muzikālās audzināšanas stundā, kā vajadzējis rakstīt diktātu angļu valodā, un tā joprojām. Kā eksāmenā izvilkta biļete par lugu, kura drukātā veidā nebija pieejama. Kāds zēns, tagad jau pensionārs, nekad nav teicis, ka nedzird, jo domājis, ka viņš tāds pasaulē ir vienīgais, un viņam par to bijis liels kauns. Pirms gadiem 50–60 šiem bērniem skolās nebija dzirdes aparātu.
Paredzēti atbalsta pasākumi
Latvijā esot ap 1200 bērnu ar paliekošiem dzirdes traucējumiem. Var pieņemt, ka skolas vecumā ir aptuveni 800. Ir zināms, ka pēc speciālās programmas izglītojamiem ar dzirdes traucējumiem 2022./23. mācību gadā mācījās 143 bērni. Jautājums: kur ir pārējie vairāki simti? Pēc kādām programmām mācās viņi? Kādu atbalstu viņi saņem vai nesaņem?
Mūsdienās bērniem tiek piešķirti valsts apmaksāti dzirdes aparāti un smagākajos gadījumos palīdz kohleārie implanti. Par iekļaujošo izglītību tiek domāts. Ir izstrādāti dažādi atbalsta pasākumi. Piemēram, pagarināts darba izpildes laiks, pārbaudes darbos var atbrīvot no klausīšanās daļas, mutvārdu atbildi var aizstāt ar rakstisku atbildi. Var izmantot FM iekārtas un dažreiz indukcijas cilpu. Vairāk par atbalsta pasākumiem var uzzināt šeit: https://likumi.lv/ta/id/310939-prasibas-visparejas-izglitibas-iestadem-lai-to-istenotajas-izglitibas-programmas-uznemtu-izglitojamos-ar-specialam-vajadzibam.
Reāls atbalsts – vai ir?
Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācija “Sadzirdi.lv” aptaujāja vairāku bērnu vecākus un vājdzirdīgos jauniešus, kuri mācījušies parastā skolā. Lūk, dažas no atbildēm:
* Mums meita (kohleārie dzirdes implanti) mācās parastajā skolā 4. klasē. Nesaņem nekādus atvieglojumus mācībās. Mācās tāpat kā visi pārējie bērni. Bet mēs arī neko neesam prasījuši, jo redzam, ka ļoti labi tiek galā ar visu. Protams, grūtāk ir ar uzdevumiem, kuru izpildei nepieciešams noklausīties audio ierakstus.
* Manai meitai ir pedagoģiski medicīniskās komisijas piešķirts speciālais kods (valodas), taču mācās parastā privātskolā pēc parastās programmas, 3. klase. Jo mūsu skola nenodrošina valodas kodu. Skolu izvēlējāmies mazā bērnu skaita klasē (12) un individuālās pieejas dēļ. Taču nu jau klasē ir 16 bērni.
* Manai meitai ir 5. vājdzirdības pakāpe, kohleārais implants, 11 gadi. Apmeklē pamatskolā parasto programmu un nesaņem nekādu papildu atbalstu. Diemžēl skola nav ieinteresēta šo jautājumu kārtot. Tomēr turamies klasesbiedru un foršo skolotāju dēļ.
* Meita mācās parastajā skolā, bez speciālās programmas. Gribēju, lai apmeklē skolas logopēdu, bet logopēde pateica, ka bērns pārāk labi runājot un viņai tādiem nav laika.
* Dēlam pedagoģiski medicīniskā komisija uzlika kodu 56, kaut ir dzirdes invalīds (jo skolā nav tādu programmu). Skolā 1.–4. klasē bija speciālais pedagogs “piestiprināts”, bet audzinātāja ātri saprata, kā ar viņu darboties, kādus tekstus dot utt. Pamatā strādāja pati. Plus bija logopēds – strādāja individuāli, nevis grupā. Atsevišķi skolotāji nestrādāja vispār, piemēram, angļu valodas. Tagad mācās privātā skolā, nekādas programmas nav, arī papildu atbalsta, jo mazas klases un visiem individuāla pieeja. Esmu ļoti pateicīga par šādu iespēju.
* Dēlam 4. pakāpe, ir dzirdes aparāti. Mācās kā parasts bērns, nekāda papildu atbalsta nav, bet arī neprasās. Vienīgais – tas, ka mācās Valdorfa skolā. Maza skoliņa, klasēs ne vairāk kā 12 bērni. Līdzīgi kā “Valodiņā”.
* Meitai 16 gadi, ir divi kohleārie implanti, bet skolā neviens neko nepalīdz un nav ieinteresēts to darīt. Tēvs zvanīja klases audzinātājai, bet nekas netiek ņemts vērā. Skumji. Viņa tik daudz mācās, bet atbalsta nav.
* Mans dēls (kohleārie dzirdes implanti) mācās sākumskolā “Valodiņa”, šogad beigsim. Palīdzība ir, sākot ar to, ka mazas klases, atgādnes, logopēdija, papildu konsultācijas utt. Saprotoši un pacietīgi pedagogi! Ir doma uzsākt mācības parastā skolā, bez koda – kā būs? Nezinu! Esmu apzvanījusi “parastās” skolas, runājusi ar direktoriem, kur ir iekļaujošā izglītība, saistībā ar palīglīdzekļiem un papildu atbalstu. Atbildēja – cenšamies, bet saprotiet situāciju – kā ir, tā ir…
* Esmu ar dzirdes aparātiem jau no mazotnes, taču līdz devītajai klasei mācījos dažādās skolās bez speciālās programmas (gan mazās skolās, gan arī valsts ģimnāzijās). Jāsaka godīgi, vienīgais atbalsts, kuru saņēmu, – diktātos un valsts eksāmenos bija iespēja sēdēt tuvāk skandām vai skolotājiem, tikai tāpēc, ka pati pajautāju. Vidusskolu pabeidzu tālmācībā un pašreiz esmu atsākusi pilna laika studijas, kur tieši tāpat kā skolā – ir iespēja sēdēt tuvāk skandām.
* Man ir 20 gadi un kohleārais implants. 12. klasē angļu valodas eksāmena klausīšanās daļu kārtoju ar visiem vienā telpā. Man iedeva vietu pēdējā solā un austiņas. Klausoties austiņās, fonā dzirdēju tekstu arī citā laikā, kas visu padarīja vēl sliktāku. Man nebija iespējas eksāmenu kārtot citā telpā.
Dīvainības ar speciālās izglītības programmu kodiem
Izglītojamiem ar dzirdes traucējumiem paredzēts speciālās izglītības programmas kods 52. Taču lielākajai daļai šo bērnu, pat ar ļoti smagiem dzirdes traucējumiem (5. pakāpe), šī koda nav. Atbalstu viņi nesaņem vispār vai arī ir atkarīgi tikai no skolotāju sapratnes. Citai daļa ir nevis “dzirdes”, bet “valodas traucējumu” kods 55. Kāpēc? Parasti vecāki šo kodu izprasījuši apzināti, lai varētu dabūt vairāk nodarbību pie logopēda. Vēl dažiem piešķirts “mācīšanās traucējumu” kods 56.
Viens no iemesliem, kāpēc vecāki nevēlas “dzirdes traucējumu” kodu, ir maksimāli izvairīties no zīmju valodas uzspiešanas un dabūt vairāk nodarbību pie logopēda. Mēs to atbalstām. Pieaugušo vājdzirdīgo pieredze rāda: lai kādas bijušas problēmas, tās ir pārdzīvotas. Ja esam mācījušies parastajās skolās, esam gan tikuši līdzi pārējiem, gan beiguši skolu īsākā laikā nekā speciālo skolu audzēkņi, kā arī esam vieglāk dabūjuši darbu un integrējušies dzirdīgo pasaulē. Daudziem ir lieliska rakstītprasme un laba literārā valoda, ko nevar teikt par speciālo skolu beidzējiem.
Jaunas tehnoloģijas un citi mazāk zināmi atbalsta pasākumi
Daudzās valstīs cilvēki ar dzirdes traucējumiem izmanto runas–teksta tulku pakalpojumus, arī mācībās. Skolotāja vai lektora runātais teksts tiek pierakstīts un izlasāms mobilajā telefonā, planšetē, datorā, uz lielā ekrāna u. tml. Mums šāda pakalpojuma nav vispār. Ir iespēja pierakstīt tekstu automātiski, ar īpašas programmatūras palīdzību, bet tad teksts nav pietiekami kvalitatīvs.
Citās zemēs ir arī “izglītības audiologi”, kuru pienākums ir konsultēt skolotājus par bērniem ar dzirdes traucējumiem, ieteikt un pielāgot surdotehniskos palīglīdzekļus, ieteikt katram bērnam piemērotākos atbalsta pasākumus.
Akustika skolās un citur. Būvakustikai ir savi normatīvi, kuri jāievēro, taču parasti tiem pievērš maz uzmanības vai pat vispār ignorē. Mums norāda, ka slikta akustika mēdz būt skolu gaiteņos un sporta zālēs. Vienu tādu piemēru zinām ļoti labi: NVO centra zālē 4. stāvā, kas ir bijusī skolas ēka un kur reizēm notiek pasākumi, akustika ir drausmīga. “Sadzirdi.lv” pasākumiem tā neder pilnīgi! Kā citās skolās? Par to informācijas nav. Bet būvakustiķi ar speciālu aparatūru var pārbaudīt tās telpas, kurās mācās skolēni ar dzirdes traucējumiem, un ieteikt uzlabojumus. Un atkal: citās valstīs, piemēram, Anglijā, ir izstrādāti normatīvi, kādai jābūt akustikai tieši skolās.
Pieredze
2002. gadā Skolu atbalsta centrs izdeva lielisku grāmatu “”Skola visiem” – palīgs pedagogiem, psihologiem un vecākiem”. Šo grāmatu vajadzētu izdot atkārtoti un papildināt, jo 22 gadu laikā mainījušās tehnoloģijas, ir iespējams izmantot tādus palīglīdzekļus, kādu agrāk nebija. Var būt arī vairākas brošūras atsevišķi par redzes, dzirdes, fiziskās un garīgās attīstības, psihosomatiskajiem un mācīšanās traucējumiem, kā arī par īpaši talantīgiem bērniem. Grāmatā nav nodaļas par bērniem, kuri iebraukuši Latvijā no ārzemēm, – tobrīd tas vēl nebija aktuāli.
Var jau teikt, ka informācija par iekļaujošo izglītību sameklējama arī internetā. Jā, ir. Taču vismaz par dzirdes traucējumiem tā mūs neapmierina. Pārspīlēta zīmju valodas nozīme, netiek ņemts vērā Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas “Sadzirdi.lv” viedoklis.
Pieredze mums ir. Savulaik Rīgas 234. bērnudārzā apmēram 30 gadus strādāja pedagoģe Jeļena Mora, kura apmācīja runāt daudzus bērnus ar smagiem dzirdes traucējumiem. Diemžēl šo grupiņu pirms vairākiem gadiem slēdza. Ar vājdzirdīgajiem bērniem ilgstoši strādā sākumskolā “Valodiņa” – ne velti šo skolu vairāki vecāki pieminēja aptaujā. Lieliska pieredze ir Valmieras skolotājai Uldzei Strazdiņai. Un, protams, mūsu pašu biedru pieredze ir jāapkopo.
Informāciju par to, kāds atbalsts pienākas skolā, vecāki visbiežāk prasa nevis Izglītības ministrijai, bet Bērnu dzirdes centra darbiniekiem, uzskatot, ka viņiem jāzina viss. Dzirdes centra darbinieki labprāt šādu informāciju sniegtu, bet noderētu bukleti, brošūras. Turklāt nez vai mediķiem regulāri jāpārbauda IZM vai Valsts izglītības satura centra mājaslapas. Būtu labi, ja informāciju par kādām izmaiņām vai jauniem atbalsta pasākumiem viņiem nosūtītu bukletu veidā.
Un nobeigumā: arī Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijas “Sadzirdi.lv” biedri par savu pieredzi var stāstīt un konsultēt skolotājus, kuri “parastajās” skolās un bērnudārzos strādā ar bērniem ar dzirdes traucējumiem. Mums šī pieredze ir.
