Pie sienas Kustības par neatkarīgu dzīvi dienas centrā, Rīgā, ir zīmējumi, kuros ietverts sapnis, kādai vajadzētu izskatīties un būt grupu mājai cilvēkiem ar invaliditāti. Pagaidām šī iecere vēl ir uz papīra, atzīst Inga Šķestere (no kreisās) un Dita Rituma
«Mūsu valstī nav nevienas amatpersonas, lielākas vai mazākas politiskas figūras, kas par cilvēku ar invaliditāti situāciju rūpētos un iestātos arī par veiksmīgu deinstitucionalizācijas procesu Latvijā,» sarunā ar Atbalsta plecu saka Latvijas kustības par neatkarīgu dzīvi vadītāja Inga Šķestere. Pašlaik notiekošais vairāk atgādina mehānisku puzles likšanu, kur trūkstošie gabaliņi nevis dabiski iekļaujas kopējā zīmējumā, bet tiek ievietoti ar varu.
Saruna vienlaikus ir emocionāla un racionāla – emocionāla tāpēc, ka Inga, veidojot organizāciju un dienas centru jauniešiem ar smagiem attīstības traucējumiem un iestājoties par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, sapņojusi, ka nākotnē viņas nu jau pieaugušajam dēlam Mārtiņam būs pieejami visi sociālie pakalpojumi un sociālais atbalsts, lai viņam nevajadzētu dzīvot sociālās aprūpes centrā, ka viņš dzīvos neatkarīgu un pastāvīgu dzīvi. Tomēr redzot, kā noris reforma, sapnis lēnām izgaisis. Inga Šķestere sapratusi, ka ģimenes, kurās aug bērni ar invaliditāti, var mēģināt mainīt savu dzīvi, paļaujoties tikai uz saviem spēkiem. Daudzi vecāki tāpēc dibina un iesaistās nevalstiskās organizācijās, paši veido dienas centrus un grupu dzīvokļus. Tāpēc mūsu saruna ir arī racionāla.
Arī Dita Rituma, dienas centra ergoterapeite, jautā: ko es kā mamma, domājot par sava dēla Kārļa likteni, pašlaik varu izvēlēties – lēkt Daugavā vai savu bērnu ievietot aprūpes iestādē? Viņa saprot tās ģimenes, kuras apsver iespēju bērnus nodot valsts aprūpē. «Es savā būtībā esmu pilnīga aprūpes institūciju pretiniece, bet pilnībā saprotu ģimenes, kuras vairs nevar izturēt, jo nekādu alternatīvu būtībā nav, īpaši ja tu sāc domāt, cik ilgi viens pats izturēsi ar bērnu, vēlāk pieaugušo, kuram ir smagi attīstības traucējumi. Pašlaik nekādu izvēļu nav,» skarbi saka Dita Rituma. Pie dienas centra sienas ir trīs pašu rokām zīmēti plakāti, kādai būtu jāizskatās ideālai grupu mājai cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Kustības par neatkarīgu dzīvi darbinieki šo modeli izplānojuši un uzzīmējuši, iekļaujot tajā visu, kas būtu nepieciešams pilnvērtīgai dzīvei sabiedrībā, sākot no normāliem sadzīves apstākļiem, telpu iekārtojumu, pakalpojumu pieejamību. Zīmējumi pie sienas kalpo kā atgādinājums par sapni un mērķi, uz ko tiekties, meklēt finansējumu projekta īstenošanai.
Deinstitucionalizācijas procesam no Eiropas struktūrfondu naudas tuvākajos gados Latvijai paredzēti vismaz 90 miljoni eiro. Gan Kustībai par neatkarīgu dzīvi, gan Tiesībsarga birojam ir bažas par šī procesa norisi. Bažas ir par to, vai tas ir valsts saplānots process vai īslaicīgs projekts. «Viena no lielākajām problēmām ir politiskā atbalsta un intereses trūkums. Mēs redzam, kā šie jautājumi tiek risināti Vācijā vai Skandināvijas valstīs. Piemēram, Zviedrijā ir ļoti liels atbildīgo iestāžu atbalsts, arī politiskā līmenī. Ir skaidra pārliecība, kā tam ir jānotiek, un saplānots atbalsts, kas ietver arī sabiedrības informēšanu, izpratnes veidošanu,» stāsta Inga Šķestere. Bet Latvijā, tiekoties ar atbildīgām amatpersonām, dzirdēts izteiciens: es jums te neesmu nekāds galvenais deinstitucionalizētājs! «Žēl,» ar ironiju saka Inga, vēlreiz pieminot zviedru kaimiņus, kuri, veidojot atbalsta sistēmu cilvēkiem ar invaliditāti, pateica: mums šis process noritēs līdz brīdim, kamēr visi cilvēki dzīvos sabiedrībā, neatkarīgi no traucējumu smaguma, un šis process skars visu sabiedrību. «Bet ko mēs izdarām pirmo – sašķirojam cilvēkus, jo, lūk, vieni var dzīvot sabiedrībā, bet cilvēki ar smagiem traucējumiem – nē,» saka I. Šķestere.
Kustība par neatkarīgu dzīvi uzskata, ka nav sistemātiskas pieejas šim procesam, nav izpratnes, kādiem atbalsta pasākumiem jābūt cilvēkiem, kuri izvēlēsies dzīvot sabiedrībā, un tiem, kuri jau dzīvo sabiedrībā un nevēlas nākotnē dzīvot institūcijā. Izpētot reģionālos deinstitucionalizācijas plānus, rodas bažas, kādi pakalpojumi būs pieejami cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem un vai nebūs tā, ka pēc dzīves sabiedrībā un saskaroties ar grūtībām cilvēki neatgriezīsies aprūpes centros. Vienlaikus gan I. Šķestere, gan D. Rituma cer, ka daudzās pašvaldībās šī procesa ietvaros veidosies jauni atbalsta pakalpojumi. Pašlaik mums vēl ir iespēja veidot tos tādus, lai visa sabiedrība būtu ieguvēja.
INGA PAPARDE
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
