Deviņdesmito gadu vidū viņu redzēju pie Preses nama ieejas kāpnēm. Viņa sēdēja savā dīvainajā "karietē" un mierīgi adīja. Suns gulēja blakus. Ērika nevienu neuzrunāja - jo žurnālisti paši uzrunāja viņu. Neatlaidīgā sieviete tolaik jau bija pazīstama no vairākām publikācijām avīzēs un raidījumā "Labvakar".
Spēju staigāt Ērika bija zaudējusi 2 gadu vecumā pēc avārijas. Bija iemācījusies labi šūt: pēc kara apšuva ne tikai sevi un tuviniekus, bet arī mežabrāļus, kuriem vajadzēja civilo apģērbu.
Apmēram līdz 24 gadu vecumam Ērika pārvietojās, velkoties ar rokām pa zemi jeb šļūcot. Ja pie rokas gadījās ķeblītis, viņa tika uz priekšu ar tā palīdzību.
Invaliditātes pabalsts tolaik bija 15 rubļi. Strādāt valsts darbā viņa kā pirmās grupas invalīde nedrīkstēja. Šo jautājumu gan izdevās atrisināt, un viņa varēja sākt adīt oficiāli, saņemot algu.
Vēlākajos gados Ērika sāka ceļot pa Krieviju, Ukrainu un citām bijušās PSRS republikām. Protams, arī pa Latviju. Bieži savos ceļojumos viņa pārgulēja ratos, autobusu pieturu nojumēs.
Sensāciju savulaik izraisīja Ērikas mēģinājums 1995. gadā savos ar roku griežamajos ratiņos aizceļot uz Stambulu. Viņa tika cauri Lietuvai un Polijai, taču pie Čehijas robežas no šī nodoma nācās atteikties. Esot prasīts uzrādīt tik lielu drošības naudu, kādas Ērikai nebija.
Ērikas Giles dzīvesstāsts 1998. gadā izstāstīts mazā grāmatiņā, kuru sarakstījis Māris Ziemelis.
Mājsēdes laikā, kad ierobežota tikšanās ar citiem cilvēkiem, laiks izvilkt no plaukta grāmatas, un palasīt, kas labs sarakstīts agrāk.
