Pērngad Baiba sāka strādāt apvienībā "Apeirons". Pirms tam 27 gadus viņas darba vieta bija Preses nams, kur viņa nostrādāja līdz pat šī interesantā uzņēmuma slēgšanai. Taču paralēli darbam kā brīvprātīgā Baiba "Apeirona" aktivitātēs iesaistījās jau deviņdesmito gadu vidū.
Ko tu sacīji?
Baiba ir vājdzirdīga. „Par laimi, ne no dzimšanas” – viņa saka. „Agrā bērnībā es dzirdēju labi! Uzturieties istabā ar logiem uz pagalmu, dzirdēju, kā pa ielu brauc smagās un varbūt arī vieglās mašīnas. Automātiski aizsitās nama ārdurvis – no tā trokšņa lēcu vai gaisā! Sarunāties varēju bez problēmām.”
Kurā brīdī dzirde pagaisa? Tagad to grūti pasacīt. Ja ir dzirdes nerva deģenerācija, tā notiek ļoti, ļoti lēni, praktiski nemanāmi. Katrā ziņā Baiba pati to nepamanīja. Tāpat, kā to nepamana daudzi citi. Dažreiz piederīgos sāk kaitināt, ka viņu ģimenes loceklis sāk aizdomīgi skaļi uzgriezt skaņu televizoram, ka sāk bieži pārjautāt, utt.
Pamanīts tika tad, kad Baiba jau mācījās trešajā klasē. Bet pirms tam?
„Pati atceros dažus aizdomīgus gadījumus no bērnudārza laikiem.” – Baiba saka.- „Man varēja būt kādi pieci vai seši gadi. Ienācu telpā, kur melnbaltajā televizorā rādīja koristus, kuri plātīja mutes. Ļoti izbrīnījos, un prasīju mammai, kāpēc viņi plāta mutes? Mamma atbildēja, ka viņi dzied, tikai ļoti klusu. Otrs gadījums. Tolaik bija tikai mehāniskie pulksteņi. Katru vakaru tos vajadzēja uzvilkt. Modinātājpulksteņa tikšķēšanu dzirdēju labi. Bet bija arī rokaspulksteņi. Skatījos, kā mamma to uzvilka un pielika pie auss – vai iet. Es arī ieliku pie auss, un neko nedzirdēju. Papurināju ar galvu: neko nedzirdu. Mamma saka, ka tikšķ gan. Nu, ja tikšķ, tad tikšķ. Tā arī palika. Bez kādiem secinājumiem no mammas puses. Kura, starp citu, bija mediķe ar daudziem goda rakstiem mājās, bildi plāksnē darbā pie sienas, utt. Trešais: man drausmīgas problēmas sagādāja valodas. Citi bērni vēl pirms skolas sētā bija samācījušies krieviski, bet es tālāk par „da”un „ņet” nebiju tikusi, kaut gan viena no kaimiņienēm bija krieviete un mājās pat virtuves sarunas norisinājās krieviski.
Saprast un lasīt iemācījos, bet tā metodika, pēc kuras skolā vajadzēja mācīties valodas, man galīgi nederēja.”
Tomēr Baiba saka, ka agrā bērnībā, pirmsskolas vecumā, viņai bija veicies. Padomju laika komunālajā dzīvoklī cita kaimiņiene kādreiz jaunībā bija strādājusi par guvernanti turīgā ģimenē Pēterburgā. „Viņai patika ar bērniem nodarboties, un vienīgais bērns šajā dzīvoklī biju es. Gribēju spēlēties – spēlējāmies. Gribēju, lai man lasa priekšā – viņa lasīja. Viņai nebija par grūtu vienu un to pašu lasīt kaut desmit reižu pēc kārtas, ja man tā patika. Un grāmatas patika man ļoti! Starp citu, ilgi viņai jālasa priekšā nebija, jo piecu gadu vecumā burtus es pazinu un bilžu grāmatu tekstus jau varēju salasīt. Man ļoti paveicās arī ar 23. bērnudārzu. Tolaik tas atradās Avotu ielā, un manai grupiņai tur bija divas brīnišķīgas audzinātājas Velta Pureniņa un Marta Aveniņa. Zinu, ka Aveniņa vēlāk bija pasniedzēja pedagoģiskajā skolā. Bērnudārza laiku atceros kā brīnišķīgāko savā dzīvē. Ar prieku gāju uz Avotu ielu, kur toreiz atradās bērnudārza ēka. Un ar vēl lielāku prieku vasarās uz sešām dienām braucu uz Jūrmalu, Pumpuriem, kur dārziņam bija vasaras mītne. Žēl, ka tagad tā vairs nepastāv! Bet tik un tā katru gadu cenšos uz turieni aizbraukt un pastaigāt pa tuvāko apkārtni. Man ar Pumpuriem saistās brīnišķīgas atmiņas.”
Nav zināms, kas tieši bija par iemeslu dzirdes nerva deģenerācijai. Taču bērnībā ir nācies izslimot gandrīz visas tradicionālās bērnu slimības. Arī sāpošas ausis ir bijušas jau pirmskolas vecumā. Ej nu sazini…
Jābrīnās, kāpēc iestājoties skolā, viss it kā bija kārtībā, jo bija taču vajadzīga ārsta zīme? Te nu atkal interesanta lieta: zīmi izsniedza tajā poliklīnikā, kas bija arī mammas darba vieta. Ko ārsts dara, kad kabinetā ienāk kolēģe ar bērnu pie rokas? Ticēs uz vārda, ko viņa saka? Laikam jau jā. Nu, kaut ko formāli varbūt pārbaudīja arī. Tās toreizējās dzirdes pārbaudes labi atceros: aparatūras tolaik nebija, un dakteres čukstēja trīs, četri un citus viegli uzminamus vārdus!”
Baiba domā, ka tagad pirms skolas obligāti visus bērnus vajadzētu pārbaudīt ar speciālu audiometru – tagad šāda aparatūra ir. Un vislabāk to darīt katru gadu atkārtoti! Jo nekad nebūs tā, ka visi bērni klasē dzird vienādi labi. Absolūtā dzirde varbūt ir tikai dažiem, bet kāda tā ir pārējiem? Vai nav tā, ka daļa bērnu augšējos toņus var nedzirdēt? Varbūt viņi tiek uzskatīti par neuzmanīgiem vai paviršiem?
Nedzirdu, neredzu, bet rakstu.
Skolas gadus izņemot pašus pirmos, Baiba ar sevišķu prieku neatceras. „Man likās pilnīgi normāli, ka klasē ir 40 skolēnu – tolaik pat nezināju, ka var būt arī savādāk. Pirmā klases audzinātāja bija laba. Turklāt pirmās klases viela man īpašas grūtības nesagādāja, jo lasīju klasē visātrāk. Bija toreiz tādas pārbaudes. Ciparus arī sarēķināju normāli. Es pat teikšu, ka pamatpriekšmetos man pirmajā klasē īsti nebija ko darīt, jo ābeci biju izlasījusi jau bērnudārzā. Biju arī ļoti, ļoti kustīgs bērns, un, kad reiz skolā ieradās filmēšanas grupa filmēt fizkultūras skolotāju Emīliju Krūmiņu, mani tur pa priekšu bīdīja. Bija gan tāds jocīgs gadījums dziedāšanā. Klase bija sadalīta divos koros: pirmajā un otrajā. Sākumā mani ieskaitīja pirmajā, jo bērnudārzā visādas dziesmiņas biju samācījusies. Bet tad pēkšņi kaut kad mācību gada vidū dziedāšanas skolotāja paziņoja, ka man jāiet uz otro kori. Par to īpaši neuztraucos, jo tur dziedāja mana draudzene Sandra. Taču es tāda pārceltā biju vienīgā!”
Par otro klasi Baibai nekā īpaša nav ko teikt, bet par trešo gan. Latviešu valodas skolotāja nemēdza skolēnu sacerējumus lasīt priekšā. Un tomēr vienu – par Jaungada eglītes pasākumu – viņa reiz nolasīja. Uzminiet, kam tas bija? Protams, ka Baibai!
Toties krievu valodas skolotāja bija viena no retajām, kas piecu ballu vērtēšanas sistēmā mēdza likt arī vieniniekus, kuri parasti netika izmantoti. Reiz tādu ar sarkanu tinti pamatīgi sašvīkātu kontroldarbu ar lielu vieninieku apakšā saņēma arī Baiba. Un divnieki bija bieži. „Dzejolīšus pratu noskaitīt, un dažus Puškina dzejoļus atceros arī tagad. Nu jau sen lasu brīvi un tekstus saprotu labi, varu tulkot dažādus tekstus. Piektajā un sestajā klasē sarakstījos ar meiteni no Ukrainas, ar vārdnīcas palīdzību rakstīju viņai diezgan garus sacerējumus un aizrautīgi stāstīju par Rīgu un Latviju. Bet galotnes man vienmēr sagādāja problēmas”.
Jāpiebilst, ka cēloņi sliktajām sekmēm vienā priekšmetā netika meklēti. Viss tika izskaidrots ar slinkumu, negribēšanu mācīties. Kaut gan tad jau bija zināms, ka slikti dzirdu, tolaik nekādu speciālu programmu un individuālas pieejas nebija.
Aiz nelādzīgas apstākļu sagadīšanās sanāca arī tā, ka vēlāk nepaveicās ar klases audzinātājiem. Ceturtajā klasē par audzinātāju tika skolotāja, kas ļoti bieži slimoja, un reiz nebija skolā veselu mēnesi pēc kārtas. Piektās klases vidū pēc kārtējās ilgstošās slimošanas viņu nomainīja kāda cita, kuru klase nevarēja ciest. Viņa sadalīja klasi labajos un sliktajos bērnos. Pēc astotās klases daudzi aizmuka projām uz citām skolām. Bet devītās klases audzinātājs, zēnu fizkultūras skolotājs, netika ar audzināšanu galā. Pēdējos divus gadus klases audzinātāja bija angļu valodas skolotāja, taču priekšmetu viņa pasniedza „otrajai grupai”, kurā Baiba nebija.
Baiba saka: „Kad atklājās, ka slikti dzirdu, nekāda pārsteiguma momenta nebija. Ja tas būtu noticis pēkšņi, vienā dienā pēc kādas slimības vai nelaimes gadījuma, tad droši vien būtu savādāk. Bet es jau biju saradusi ar to situāciju, kādā atrados. Es turpināju vai katrā brīvā brīdi lasīt un man tas patika.”
Tolaik gan tika izdarīta kāda milzīga kļūda, kuras sekas laikam būs jūtamas visu mūžu. „Mammai jau pirms nedzirdēšanas atklāšanas nepatika, ka es skaļāk par citiem uzvedos, nesēžu mierā, neklausu. Viņa visu laiku uztraucās par to, ko teiks citi. Un – nelaida mani ne sporta skolā, ne deju pulciņā, ne mūziku mācīties – kaut gan man ļoti to gribējās. Es arī tagad domāju, ja no pirmās klases būtu mācījusies klavieres spēlēt, vismaz savam priekam būtu iemācījusies. Nelaida arī sētā spēlēties. Vārda un dzimšanas dienas arī netika rīkotas. Pēc skolas man vajadzēja nākt mājās un es nekur nedrīkstēju iet.
Ja bērnudārzā un pirmajās klasēs es varēju brīvi sarunāties ar citiem, tad ap ceturto vai piekto klasi es šīs iemaņas jau biju zaudējusi. Citi bērni sarunājās, es vairs viņu sarunās nevarēju iekļauties. Un, kam vajadzīga tāda draudzene, kura nemāk sarunāties? Dzirdes aparātu tolaik nebija. Ja bija, tad reti kam, un neērti. Kaut gan ārzemēs tolaik jau lietoja maziņus, aiz auss aizkabināmus. Es par tādiem neko nezināju.
Visu mūžu, protams, mājā turēt mani nevarēja. Ap piekto, sesto klasi bieži gāju uz kino – viena pati. Man bija solabiedri, bet nebija draugu. Klases pasākumi bieži paslīdēja garām. Ja līdz astotajai klasei svarīgāko klases audzinātāja uzrakstīja uz tāfeles un tas bija jāieraksta dienasgrāmatā, tad no devītās tas vairs netika darīts. Gadījās pat tā, ka es no rīta aizgāju uz skolu svārkos un ar grāmatām, bet citi atnāca biksēs un ar teltīm, jo bija jābrauc ekskursijā. Citā reizē biju pārliecināta, ka brauksim uz Brakiem, bet nē, braucām uz Kalāčiem…
Par kino iešanu varētu runāt īpaši. Uz dienas seansiem tolaik biļetes maksāja 25 kapeikas, bet kinoteātrī Pionieris – pat tikai 10 kapeikas. Filmas parasti bija krievu valodā ar latviešu subtitriem – un es tos subtitrus lasīju zibens ātrumā! Vēlāk iedomājos: ja tolaik interesantas, aizraujošas filmas būtu ar subtitriem angļu, franču, spāņu vai kādā citā valodā – es ātri iemanītos lasīt arī tos. Lūk, pēc tādas metodikas man vajadzēja valodas mācīties! Ar interesantu dialogu lasīšanu un bildi!
Vēlāk parādījās karaoke un tad skatījos uz dziesmas teksta rindām, kas pakāpeniski iekrāsojās un domāju: žēl, ka tā nebija „manā laikā’’! Laba metode, kā sekot runātajam un rakstiskajam tekstam! Un, ja vēl runātajā tekstā varētu klausīties ar austiņām, bet rakstītajā tekstā salikt uzsvarus, un to visu darīt lēnāk…
Pēdējās klases kaut kā novilku. Man arī redze bija pasliktinājusies, bet briļļu nebija. Diezgan murgaina situācija: skolotāju sacīto nedzirdu, uz tāfeles rakstīto neredzu… Un, ja kas nepatīk – ej uz specskolu! Mums te ar tevi nav jāķēpājas…
Bet rakstīt gan es pratu un man patika to darīt. Septiņdesmito gadu vidū laikrakstā „Padomju Jaunatne” radās tāda lappuse vidusskolēniem „Noruna”, kurā darbus publicēja tie, kuri bija izlēmuši kļūt par žurnālistiem. Es par tādu kļūt i necerēju, taču 11. klasē paskatījos uz ieteiktajiem tematiem un secināju, ka man par to ir ko sacīt. Uzrakstīju, aizsūtīju, un manējais rakstiņš bija starp tiem, kas izgāja cauri. Pēc tam gan skolā skandāls sacēlās: kā tad tā, es tik slikti mācos, bet kritizēju to un šito! Kā nav kauna! Par laimi, man jau bija bieza āda, neņēmu galvā.
Vārdu sakot, vidusskolu es vienkārši atsēdēju. Neredzēju nekādas jēgas mācīties kaut kur tālāk, jo kā gan tas reāli būtu bijis iespējams? Sēdēt augstskolas lekcijās un neko nesaprast? Sēdēt profesionāli tehniskajā skolā un neko nesaprast? Grozi kā gribi, jēgu neredzēju. Domāju pēc skolas iet strādāt vienkāršus darbus kādā rūpnīcā. Un, ja veiktos, varētu rakstīt kādā rūpnīcas avīzē, tādas tolaik bija vairākos lielajos uzņēmumos.”
Otrās mājas – uz 27 gadiem.
Tolaik darbiniekus vajadzēja visur kur, iekārtoties darbos īpašu problēmu Baibai nebija. Vispirms viņa pastrādāja uzņēmumā tuvāk mājām, bet daudz darba piedāvājumu bija arī Preses nama tipogrāfijā. „Iestājos darbā tur. Šī darba vieta patiešām kļuva par manām otrajām mājām uz veseliem 27 gadiem, gandrīz no sākuma līdz pat slēgšanai. Darbs bija vienkāršs, to varēju veikt ar darbabiedriem kontaktēdamās minimāli. Tai pašā laikā bija lieliskas iespējas lasīt visu ko: gan par mākslu, gan par sportu, tehniku, gan par aktualitātēm Latvijā un pasaulē. Man tas viss patika un ļoti interesēja.
Pēc skolas beigšanas varēju arī radio klausīties: atklāju, ka VEF radioaparāta magnetafona kontaktligzdā var ievietot austiņas, kādas ap to laiku sāka parādīties veikalos. Radio gan bija mono, tāpēc arī austiņas skanēja tikai vienā pusē. Bet ar to pietika, lai varētu saprast diktoru lasītās ziņas un klausīties mūziku.
Deviņdesmit pirmajā gadā, kad 2. janvārī manā darbavietā ielauzās omonieši, sāku notikumus pierakstīt. Vēlāk no šiem pierakstiem iznāca grāmata. Saucas „Barikāžu laiks. Apvērsums.”
Manai bijušajai darbavietai ir arī ļoti interesanta vēsture, kurā kā spogulī atspoguļojās daudzi pēdējos trīsdesmit gados aktuāli notikumi. Biju to lieciniece, kā jau sacīju, gandrīz no sākuma, līdz beigām. Kad vēl strādājām, pirms kādiem pieciem-sešiem gadiem mums bija pašiem sava „Preses nama avīze”. Rakstīju tur par uzņēmuma vēsturi vairākos turpinājumos. Tad jau uzņēmuma stāvoklis sašķobījās, avīze pārstāja iznākt, bet es rakstīšanu turpināju. Arī tas darbs ir krietnas grāmatas apjomā.”
Beidzot – dzirdes aparāts.
Baiba stāsta, ka no deviņdesmit otrā gada pavasara kontaktēties ar citiem jau bija krietni vieglāk: beidzot viņa bija tikusi pie sava pirmā dzirdes aparāta! Var tikai minēt, kā būtu, ja tas viņai būtu bijis agrāk.
„Deviņdesmit otrajā gadā es biju arī uzzinājusi, ka Latvijas nedzirdīgajiem ir sava avīze „Kopsolī”, un te ir vēl viens „kā būtu, ja būtu zinājusi agrāk”. Sāku tur bieži rakstīt un darboties Nedzirdīgo savienībā. Vēl pēc kāda laika radās apvienība „Apeirons”. Sāku interesēties, kas notiek tur. „Apeironā” man patika labāk.
Ir tāda lieta ko daudzi varbūt nezina vai neiedomājas. Nedzirdīgo savienība ir diezgan noslēgta kopiena, kurā saziņas valoda ir zīmju valoda. Bet man saziņas valoda ir latviešu literārā valoda, un ap to laiku plašāk sāka ieviesties datori, parādījās internets, tad e-pasts, mājas lapas, forumi. Redzēju lieliskas iespējas kontaktēties ar šīs tehnikas palīdzību. Šad tad apmeklēju kādus nedzirdīgo pasākumus, bet man tomēr interesantāka likās dzirdīgo vide!
Satrauca, ka liela daļa no nedzirdīgajiem nemaz negrib dzirdēt, ka Pasaules nedzirdīgo federācija nosoda implantu pielietošanu un arī pie mums to ieviešana kavējās. Man tas nebija pieņemams. Tai pašā laikā uzzināju, ka pastāv arī starptautiska vājdzirdīgo organizācija, bet Latvijas pārstāvju tur nav. Dažās valstīs vājdzirdīgo cilvēku organizācija ir patstāvīga, dažās apvienota kopā ar nedzirdīgajiem, bet dažās nav vispār. Taču vājdzirdīgu cilvēku ir daudz vairāk nekā nedzirdīgo! Skaidrs, ka tikai retais vēlas dzīvot nedzirdīgo sabiedrībā, un neizjūt īpašu vajadzību pēc zīmju valodas. Pēc kvalitatīvas surdotehnikas, pēc informācijas, pēc kontaktiem ar sev līdzīgiem – to gan! Un jābrīdina vecāki, kuru bērniem ir dzirdes defekti, lai nebaidās un lai laiž bērnus sabiedrībā. Jāapmāca skolotāji, lai viņi attopas, ka vājdzirdīgam bērnam parastajā skolā varbūt reizēm vajag papildus izziņu literatūru sagādāt.
Tagad ir tāds portāls „Cālis” un tajā ir forums arī tiem vecākiem, kuru bērniem ir īpašas vajadzības. Nu jau kādus piecus gadus tajā sarunājas arī tie vecāki bērniem ar dzirdes defektiem. Kādus aparātus izvēlēties, vai likt implantu, kādā skolā vai bērnudārzā laist bērnu – to visu var apspriest savā starpā, padalīties ar pieredzi. Es un kāda mana vājdzirdīgā draudzene arī reizēm iesaistāmies sarunās, jo mums ir interesanta prakstiskā pieredze.
Priecājos, ka vecāki ir aktīvi, ka viens zēns ar implantu sekmīgi dejo sarīkojumu dejas un piedalās sacensībās, ka bērni mācās parastajās skolās, ka LMT viņiem bez maksas piešķīrusi FM sistēmas, kas palīdz klausīties skolotāja sacīto.
Protams, var gadīties citas problēmas. Ne jau visiem būs izdevies sekmīgi integrēties dzirdīgo vidū, arvien paliks tādi, kuri atradīsies pa vidu starp dzirdīgajiem un nedzirdīgajiem.
Nedzirdīgo savienībā es biju pirmā no pieaugušajiem, kura kā palīglīdzekli subsidētās darbavietas pielāgošanai interesējās par iespēju pasūtīt FM sistēmu – līdzīgu tai, kuru ar LMT palīdzību tagad izmanto bērni. Diemžēl tā izrādījās dārgāka par valsts atvēlētajiem 500 latiem. Taču agri vai vēlu tā būs jāapgūst arī pieaugušajiem, kuri studē, apmeklē sapulces, konferences un citus tamlīdzīgus pasākumus.
Sapulces un citas dažādas apspriedes man joprojām sagādā problēmas, jo dažreiz es saprotu, bet biežāk tomēr ne. Man nav tik kvalitatīva dzirdes aparāta, kaut gan dažreiz jūtu, ka pietrūkst tikai drusciņ, drusciņ. Digitālos aparātus ar sešpadsmit kanāliem esmu redzējusi tikai bildēs. Līdz šim lietoju analogos, bet dažus pēdējos mēnešus digitālo ar trim kanāliem.
Tomēr alternatīva ir: internets. Kontaktēties internetā patiešām ir lieliska iespēja. Daudzi no nedzirdīgajiem un vājdzirdīgajiem cilvēkiem ir Draugos, Facebook, varbūt arī citur. Vairāki vājdzirdīgie saka, ka uz LNS nenāk tieši zīmju valodas dēļ.
Valodas nepietiekama dzirdēšana dzīvē izraisa daudz pārpratumu. Uzrakstot un izlasot tekstu pārpratumu daudzums samazinās.
Patīk viss labais.
Baibai nav bijuši melnie brīži, pārpratumus viņa drīzāk uztver ar humoru. Taču ir sarūgtinājums par to, cik daudz darbu palikuši nepaveikti, cik daudz ko viņa būtu varējusi padarīt ātrāk un labāk, ja savulaik būtu varējusi izmantot telefonu, un ja internets būtu parādījies gadus desmit ātrāk. Ja būtu varējusi labāk kontaktēties ar vienaudžiem, ja būtu vairāk draugu un paziņu, ja nebūtu uz kino, koncertiem un pastaigās jāiet vienai…
„Bet gremdēties pagātnē ilgi nevar, ir jāizmanto pašreizējās iespējas un tās jādara zināmas citiem,” – Baiba uzsver.
agad Baiba strādā apvienībā „Apeirons”. Šī apvienība ir vērsta uz integrāciju, uz vides pielāgošanu, uz sabiedrības un pašu invalīdu izglītošanu. „Derīgas informācijas jau ir daudz, tikai tā jānovada līdz vajadzīgajam adresātam!”- Baiba saka. – „Un tas ir arī mans pienākums. Cilvēki ar invaliditāti var gan mācīties, gan strādāt, gan ceļot. Man pašai ļoti patīk ceļot gan pa Latviju, gan citur ar fotoaparātu rokā, pēc tam salikt bildes galerijās un priecāties, ka arī citi vēlas tur aizbraukt. Daudzas interesantas, bet maz zināms pastaigu vietas ir tepat Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē, tikai vajag tās mācēt atrast!”
Ar Baibu Bicēnu sarunājās Ērika Timšāne
