Šoreiz blogā ir nevis manis, bet Disleksijas biedrības Evas Birznieces rakstītais. Vienkārši, disleksijas biedrības un Izglītības ministrijas konfliktam sekoju jau ilgstoši vairākus gadus un uzskatu to par aktuālu. Cik Brensonus jau mēs esam zaudējusi un cik vēl zaudēsim?
Eva Birzniece, Latvijas Disleksijas biedrība.
20. augusta saruna ar izglītības ministri Inu Druvieti par speciālo izglītību bija šokējoša: kad lūdzām informēt mūs par to, kā notiek regulējuma izmaiņas, lai speciālās izglītības pakalpojums un finansējums tiktu piesaistīts konkrētam skolēnam, nevis speciālajai programmai vai skolai, ministre atbildēja – bet mums jau tagad ir tieši šāda sistēma! Evija Papule teica, ka šādas kārtības izveide, par ko vienošanos panāca Disleksijas biedrība un Vecāki par izglītību, piedaloties 2014. gada 7. janvāra MKK sēdē, esot “noņemta no dienas kārtības”. Mēs nezinām, kas ir lēmis par to, ka jautājums par to, ka skolēni ar vienādam spec. vajadzībām nesaņem vienādu valsts finansējumu, ir noņemts no dienas kārtības. Tas izskatās pēc prakses, ka bez spiediena no ārpuses IZM pati nekad šādas reformas neuzsāks,bet aizmuguriski atcels lēmumu izpildi.
IZM ziņojumos starptautiskām organizācijām apgalvo, ka Latvijas masu skolās katrs skolēns ar spec. vajadzībām saņem 84% papildus finansējuma. Jā, tieši tā tas arī ir – Druviete pagalvoja. Un ja kāda skola atsakās licencēt specialās izgl. programmu , kurai ir piesaistīts šis finansējums, tad lai vecāki vēršas Izglītības kvalitātes dienestā. Tātad – vēl viena IZM uzlikta barjera, kura vecākiem un skolēniem ir jāpārlec, lai tiktu it kā pie valsts garantētā pakalpojuma. Un kas gan liedz IZM pašai palūgt šos datus no dienesta? Varbūt tādu sūdzibu ir ļoti daudz.
Uz mūsu argumentu, ka no apm. 800 Latvijas skolām spec. valodu trauc. programma ir licencēta tikai 20, kas nekādā veidā nenodrošina pedagoģisku palīdzibu visiem skolēniem ar lasīšanas traucējumiem, ministrei un viņas 5 ierēdņiem, kas bija klāt sapulcē, atbildes nebija.
Tāpat jautajām, kurā citā Eiropas Savienības valstī pastāv speciāo programmu licencēšanas kārtība, kas ir pedagoģiski neefektīva un administratīvi gara un sarežģīta. Protams, arī uz šo jautājumu atbildes nebija.
Norādījāmi, ka disleksiju speciālisti joprojām nosaka ar nevalidizētiem un nenormētiem testiem, kas nozīmē to, ka visi speciālistu slēdzieni ir subjektīvi un manipulējami. Turklāt visu šo nekvalitatīvo testēšanu joprojām apmaksā vecāki paši. Uz to ministre atbildēja, ka par šiem jaut. esot jāvēršas Logopēdu asociācijā. Tieši to pašu IZM mums teica pirms 4 gadiem. Ta kā vēsture atkārtojas – rezultātu vieta vienmēr atsaukšanās uz nākotnes plāniem, kuri, turklāt, jārealizē kādam citam, ne pašai IZM.
Pievērsāmies arī vājajai apmācības kvalitātei speciālajās skolās un klasēs, kur skolēni ar 19 dažādām dagnozēm tiek māciti pēc vienas programmas, līdz ar to, arī ja kādam skolēnam piedāvāta apmācība ir efektīva, daudziem citiem tatāda nav. Sniedzām piemēru no logopēdiskās skolas Valodiņa, kurā kāds zēns tika turēts divus gadus 1. kl., un viņa sliktās lasītprasmes dēļ skola gribēja viņu turēt 1.kl. vēl vienu gadu. Tad zēna māte atrada privātskolotaju, kas zēnu 4 mēnešos apmācīja tē, lai viņš atbilstu Valodiņas prasībām. Šis gadījums pierāda to, ka izglītības kvalitātes kritēriji spec. izgl. vispār nepastāv, un par sliktiem rezultātiem vienmēr tiek vainots skolēns un viņa vecāki, lai gan skola ir izmantojusi (izniekojusi) milzīgus valsts naudas un bērna enerģijas resursus. Un par pašu nesasniegtajiem rezultātiem soda skolēnu. Iesniedzām Druvietes k-dzei vairakus vecāku e-pastus, kuros viņi apraksta skolu logopēdu un skolotāju nespēju efektīvi mācīt skolēnus ar lasīšanas traucējumiem.
Tāpat iesniedzām ministrei vairāku augstskolu studentu – gan Latvijas, gan citu valstu – lūgumus pēc palīdzības viņu disleksijas dēļ, kura LV skolās ir tikusi ignorēta, bet nu augstskolās šiem jauniešiem norāda uz to, ka viņim ir problēmas ar lasīšanu un rakstīšanu. Ministres k-dze šo argumentu vispār nekomentēja.
Par digitālajiem eksāmenu darbiem šajā sarunā vispār nepaspējām parunāt ar ministri, bet no iepriekšējām sarunām ar IZM un VISC zinām, ka digitālie eks. darbi tiek pilnība noliegti. Šo izpratni veido daži tehniķi (jurists un lat. val. speciālists), ar spec. vajadzībam nesaistīti VISC speciālisti, kuriem nav pat minimālu zināšanu ne par to, kā lasīšanas / rakstīšanas traucējumi ietekmē skolēnu spējas adekvāti parādīt savas zināšanas, ne par IKT apmācībā, ne tehnoloģijām testēšanas situācijās. Dažu speciālistu pilnīgs zināšanu trūkums arī nodefinē IZM izpratni par digitāliem eksāmenu darbiem. Tas nekas, ka kolēģi no tā paša VISC vairākus gadus piedalās starpt. projektā par IKT speciālajā izglītībā, kur ir pieejama visas Eiropas kompetence šajos jautājumos.
Secinājums – Vienotība un Druviete ir būtiski šķēršļi pozitīvām izmaiņām speciālajā izglītībā. Protams, speciālo skolu lobijs ir spēcīgs, un tomēr gan ministres, gan ierēdņu imunitāte pret to, kas ir laba prakse ES un kas vispār ir pētnieciski pierādīta pedagoģiska un IKT palīdzība skolēniem ar specifiskiem mācīsanās traucējumiem, ir neizskaidrojama un Latvijas skolēniem ārkārtīgi bīstama.
Noteikti ir jāmeklē tie politiskie spēki, kas šo atpalicību ir gatavi mazināt. Vienotība, kā arī citas pašreizējās koalīcijas partijas, un to izglītības ministri tie pilnīgi noteikti nebūs.
2014-08-29 15:16:25
