19. martā aizvadīta otrā diskusija “Diskriminācija cilvēku ar invaliditāti dzīve”, šoreiz viesojāmies Rojā!
Izzinājām, kas tad īsti ir diskriminācija un dalībnieki dalījās ar stāstiem, kad pieredzējuši diskrimināciju pret sevi vai pret kādu tuvu cilvēku.
Pasākums notika Rojas brīvā laika pavadīšanas un jauniešu centrā “Strops” un par mūsu un dalībnieku labsajūtu parūpējās Rojas invalīdu biedrības valdes priekšssēdētāja Erna Grīnvalde.
Uz diskusiju bija sanākuši daudz cilvēki, kuri ikdienā bija daudz saskārušies ar diskrimināciju un beidzot viņiem bija iespēja izpausties. Pasākuma vadītāja Kristīna Kastronovo sadalīja dalībniekus pa grupiņām. Izspēlējām dažādas spēles un tad visi dalījās ar saviem stāstiem.
Kāda sieviete ar mazdēlu, esot VDEĀVK novēroja situāciju ka darbiniece nepalīdzēja cilvēkam ar invaliditāti gados, kad viņš jau trešo reizi nespēdams atrast īsto telpu vērsās pie darbinieces pēc palīdzības.
Daudz bija sāpīgi gadījumi sabiedriskajā transportā. Piemēram, iekāpjot Nordeka autobusā šoferis nekautrējās pateikt:”Tā jau es domāju, atkal kāds dīkdienis brauks.” Uz to sieviete neatbildēja, bet kāpjot ārā pateica šoferim “Nedod Dievs jums kādreiz par šādu dīkdieni kļūt.” Uz šo repliku šoferis arī atbildēja, bet sieviete to vairs neklausījās. Tāpat transportā cilvēks ar invaliditāti nevar apsēsties, jo jaunieši okupējuši sēdvietas un sēž telefonos. Nekas cits neatlika kā paņemt un parādīt jauniešiem invaliditātes apliecību, lai viņi ļautu apsēsties. Tas bija nepatīkami rādīt apliecību, lai viss transports saprastu, ka esmu cilvēks ar invaliditāti.
