"Apeirons" kopā ar reģionālajām nevalstiskajām organizācijām rīkoja diskusiju ciklu “Izproti diskrimināciju”. Pirmā diskusija notika Aucē.
Mums ir daudz normatīvo aktu, kas aizliedz diskrimināciju, tomēr reālajā dzīvē tie bieži vien nedarbojas. Visbiežāk ar diskrimināciju saskaroties cilvēki, kuriem ir invaliditāte. Lai to mainītu, tad “Apeirons” uzsāka diskusiju ciklu par diskrimināciju cilvēku ar invaliditāti dzīvē.
Aptuveni desmitā daļa no visas sabiedrības ir cilvēki ar invaliditāti, kas arī visbiežāk saskaras ar diskrimināciju. Pēc Labklājības ministrijas pētījuma 2022. gadā 37% diskriminācijas gadījumu esot saistīti ar invaliditāti. Turklāt nereti cilvēki to pat neapjaušot. Par to, kas īsti ir diskriminācija nav īsti pārliecināta arī Bēnes pagasta iedzīvotāja Daiga Millere. Tomēr, viņasprāt, ar diskrimināciju esot saskārusies arī pati it sevišķi autobusos, jo ne visiem šoferiem patīk kad uzrāda invaliditātes kartes.
Ir dzirdēti daži skarbi vārdi. “Visbiežāk problēmas ar kurām jāsaskaras cilvēkiem ar invaliditāti, un īpaši tiem, kuru dzīve bez ratiņkrēsla nav iedomājama, saistītas ar vides pieejamību. Tā uzskata arī Ivars Rozentāls no Bēnes pagasta, kurš ikdienā pats pārvietojas ratiņkrēslā. Ivars stāstīja, ka ar pieejamību ir saistītas ļoti lielas problēmas, un viņš to uzskata par vienu no lielākajām diskriminācijām, kad cilvēki ar invaliditāti ir ierobežoti apmeklēt pasākumus, piedalīties sabiedriski aktīvajā dzīvē.
Auces kultūras nams ir viena no retajām vietām Aucē, kur cilvēks riteņkrēslā var iebraukt, bet kopumā ņemot, vides pieejamība ir ļoti liela problēma. “Ar būtiskiem ierobežojumiem vides pieejamībā cilvēki ar īpašām vajadzībām sastopas ikvienā pilsētā un pagastā. Turklāt nereti lielākā diskriminācija ir nevis iekļūšana kādā iestādē, bet izkļūšana no sava dzīvokļa.
Ar diskrimināciju bieži sastopas arī vecāki, kam jāatrod mācību iestāde bērnam invalīdam. Tas pats attiecoties arī uz iekļaušanos darba tirgū. Kā skaidro apvienības ‘”Apeirons”’ vadītājs, šajā jomā prakse no teorijas būtiski atšķiroties: “Tiešām liekās, ka mums ir tik daudz normatīvo dokumentu, kas aizliedz diskrimināciju.
Mums ir tik daudz projektu bijuši, kur mēs esam runājuši par diskrimināciju, bet reālajā dzīves situācijā, arī šodien par to runājam, ka cilvēki it kā ir pieraduši, ka netiek no savas mājas ārā, pieraduši, ka autobuss neatbrauc. Tas ir tik normāli, tā tas vienkārši ir, jo mēs dzīvojam Latvijā.
“Visbiežāk cilvēki arī nezin kam jāprasa atbildība par to, lai daudzajos noteikumos teiktais īstenotos dzīvē, tāpēc apvienība “’Apeirons” kopā ar piecām nevalstiskajām organizācijām rīko diskusiju ciklu reģionos. Apkopojot reģionos dzirdēto pieredzi, tikšot izveidots metodiskais materiāls, kas ļaus cilvēkiem atpazīt un risināt diskriminācijas situācijas.
