Reiz Latvijas Nedzirdīgo savienībā bija iegriezusies kāda Jolanta Koroļova. Iegāja arī LNS laikraksta “Kopsolī” redakcijā, parunājās, pārtulkoja vienu rakstu (tas tika publicēts) un… pazuda bez pēdām, jo neviens no LNS nebija paprasījis ne viņas adresi, ne telefonu. Bet situācija bija tāda, ka viņa, svešvalodu fakultāti beigusi, bet dzirdi nedaudz zaudējusi meitene, tika atlaista no darba, jo neesot varējusi pietiekami labi ar klientiem sarunāties pa telefonu. Un iestādē nevienam nebija ienācis prātā, ka telefonam var ierīkot pastiprinātāju. Vai arī pārcelt viņu tādā vietā, kur vairāk var sazināties pa e-pastu.
Nesen par līdzīgu gadījumu man atrakstīja kāda Iveta Badere. Viņa strādājusi Iekšlietu ministrijas poliklīnikā Raiņa bulvārī par apmeklētāju reģistratori. Arī viņai pēc kādas traumas radušās problēmas ar dzirdi, taču reģistratūras lodziņā bijis iebūvēts mikrofons, kas ļāvis sazināties pietiekami labi. Taču tad IeM pārcēlusies uz jaunām telpām Čiekurkalnā, kur lodziņos mikrofoni netika iebūvēti. Iveta lūgusi darba devēja atbildīgajai personai šos mikrofonus ierīkot, taču tas netika izdarīts. Vēl vairāk: viņa uzskata, ka izmantots gadījums no viņas atbrīvoties un saņemts darba uzteikums. Formāli – sakarā ar štatu samazināšanu, bet Ivetai personiski paskaidrots, ka viņa ir no citas pilsētas un iesniedzējai nepatīkot viņas sejas izteiksme.
Nu ko, mans kā vides pieejamības ekspertes komentārs: mikrofons var noderēt ne tikai darbiniecei ar pavājinātu dzirdi, bet arī poliklīnikas klientiem! Pilnīgi elementāri! Un par darba devēju netaktisko attieksmi vispār nav ko teikt. Elementārs kultūras trūkums un vēl drusku. Ne mazākās sapratnes par darbinieces vajadzībām. Cik tad daudz bija vajadzīgs, lai tos mikrofonus uzstādītu, un kur palika vecie mikrofoni no Raiņa bulvāra?
Tie nav vienīgie gadījumi, kad vājdzirdīgie sastopas ar netaktisku attieksmi no darba devēju puses un darba vietas pielāgošanas vietā seko draudi atlaist vai pat reāla atlaišana.
Tāpēc jo patīkamāk apzināties, ka vismaz vienā vietā darbinieku ciena un vajadzības ievēro. Māra Ruva jau vairākus gadus ir nodaļas vadītāja Latvijas nacionālajā bibliotēkā. Viņai darbā ir telefons ar pastiprinātāju, un saziņā ar citiem bieži tiek izmantots e-pasts. It kā sīkums, bet tas viss taču palīdz sazināties un sekmīgi strādāt!
Tāpēc, uzzinājusi par konkursu “Mēs esam stipri” ieteicu Māru un viņas darba vietu šim konkursam kā pozitīvo piemēru. Kaut tādu būtu vairāk! Un lai šos piemērus varētu darīt zināmus tiem darba devējiem, kas vājdzirdīgajos saskata tikai liekas problēmas un “ne tādu” sejas izteiksmi. Kaut gan reizēm darba vietas pielāgošanai vajadzīgs pavisam maz: mikrofons, pastiprinātājs, e-pasts, iekšējais internets…
23.11.2009.
2010-07-30 15:05:28
