Dzīve ir ļoti neparedzama, teic Annija. Vienu dienu ej uz skolu, bet jau nākamajā guli reanimācijas nodaļā...
Iepriekš viņa nekad nebūtu domājusi, ka iesaistīsies sportā, kur nu vēl tādā paaugstinātas bīstamības sporta veidā kā bobslejs. Taču pagājušā gada 24. novembrī viņa stāvēja uz pjedestāla augstākā pakāpiena Kanādā un klausījās Latvijas himnu. 23 gadus vecā Annija Krūmiņa pirms vairāk nekā pieciem gadiem piedzīvoja likteņa pavērsienu, kas mainīja viņas dzīvi. Mirklis, kas tik daudz atņēma, bet vienlaikus arī daudz deva.
Jutu kritienu un tad izslēdzos
Tajā janvāra dienā šā gada sākumā Oberhofas trasē Annija īsti nespēja koncentrēties braucienam. Viņa jutās apslimusi un domās jau bija mājās, tādēļ treniņu prātīgāk būtu bijis izlaist, taču meitene vēlējās apliecināt savu neatlaidību. Kritiens bija ļoti nepatīkams, bet vēl nepatīkamākas bija sajūtas, kādas viņu pārņēma, sasniedzot finiša līniju. Annija nespēja paelpot. Tas tik ļoti spilgti atgādināja pēc autoavārijas slimnīcā pavadītās dienas…
Pirms četrarpus gadiem meitene gulēja slimnīcas gultā un pirmoreiz mūžā viņai šķita, ka viņa nomirs. Meitene nespēja paelpot, neviens nenāca un arī viņa pati nevarēja nevienu pasaukt, jo mute bija piebāzta ar caurulēm. Viņa nevarēja pakustināt ne kājas, ne rokas. Avārijas rezultātā ribas bija sadūrušās plaušās. Ja kakla skriemeļi būtu cietuši vēl vairāk, šodien viņa nevarētu pakustināt arī rokas. „Tagad tas, protams, šķiet smieklīgi, bet, kad pamodos, jutos laimīga, secinot, ka zobi ir savās vietās,” saka Annija. „Bet elpoju pirmajās dienās tik ātri kā sunītis, jo nespēju dziļi ievilkt elpu. Tādēļ daudz nācās izpildīt dažādus plaušu vingrinājumus. Biju nodarbojusies ar dziedāšanu un radusi pie dziļām ieelpām, bet te vairs nevarēja parunāt, kur nu vēl padziedāt.”
Annija neslēpj, ka pēc tās dienas kritiena monobobā viņa sapratusi, ka bailes no ātruma tomēr pilnībā nav atkāpušās. 2013. gada 5. septembra negadījums turpina vajāt ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Todien viņa kopā ar savu bērnības draudzeni un draugu pāris kilometrus no savām mājām Ezerniekiem cieta avārijā, kas izmainīja meitenes dzīvi. Acīmredzot pie stūres sēdošā draudzene pārāk ātri iebrauca līkumā, auto nenoturējās uz grants ceļa un apmeta trīs kūleņus. Annija sēdēja aizmugurējā sēdeklī, un tā bija viena no ļoti retajām reizēm, kad viņa nebija piesprādzējusi drošības jostu. Mamma un tētis allaž bija atgādinājuši, ka vienmēr jāpiesprādzējas, bet, vai tad tepat, pie mājām kaut kas varēja noiet greizi…
„Atminos brīdi, kad kritām. Iedomājos, ka šodien nesanāca veikt skrējienu pa šo ikdienas maršruta ceļu, uz kura tagad cietām avāriju. Draugs bļāva pie stūres sēdošās meitenes vārdu. Es jutu kritienu un tad vienā brīdī izslēdzos. Biju izsviesta no mašīnas. Pēc brīža klāt jau bija tētis,” stāsta Annija. Viņas mamma ilgu laiku pēc avārijas šai vietai meta līkumu, bet tagad jau spēj paiet garām. Meitene atzīst, ka nevienā brīdī nav vainojusi pie stūres sēdošo draudzeni, ar kuru viņas ceļi tagad gan ir šķīrušies. Annija uzsver, ka piedošana dzīvē ir vissvarīgākā. „Ja nebūtu piedevusi, vai tad es būtu laimīga?” vaicā meitene.
Braucot smējās un kliedza
Dusmas bija, taču uz sevi. Par to, ka viņa nespēj izdarīt vienu vai otru lietu. Kad emocijas kāpa pāri malām, vajadzēja izraudāties. Reizēm tas nepieciešams arī tagad. Bet tā, lai neviens neredz, jo Annija negrib sāpināt savus tuviniekus, kuri tāpat jau daudz cietuši. 2013. gada 5. septembrī avārija notika ar visu ģimeni, taču meitene uzsver, ka negadījums to tikai saliedēja un padarīja stiprāku. Viņa atzīst, ka nespēj pat iedomāties, kādiem pārdzīvojumiem gājuši cauri vecāki. Bērns jau bija izaudzināts, taču atkal vajadzēja viņu aprūpēt. „Es nevarētu to pārciest, tādēļ labāk, ka tas ir noticis ar mani, nevis ar kādu no maniem tuviniekiem,” secina Annija.
Slimnīcā viņa pavadīja vien dažas nedēļas, bet tad gandrīz pusgadu ārstējās Nacionālajā rehabilitācijas centrā Vaivari.
“Ir grūti izstāstīt, ko tas nozīmē. Runa nav tikai par atņemtajām spējām staigāt un sēdēšanu ratiņkrēslā.”
Tikai pirms pāris gadiem viņa pēc pieskārieniem beidzot vairs nejuta sāpes ribās. Bija svarīgi pieņemt notikušo un neapstāties. Viņa atceras brīdi, kad tas noticis. „Braucu automašīnā kaut kur pirms Vanšu tilta. Raudzījos laukā pa logu un domāju – tas, kas ar mani ir noticis, nav ne sods, ne grūtības. Gluži pretēji – man ar to jālepojas. Ir cilvēki, kas pazaudē darbu, un tamdēļ nodzeras. Ir neskaitāmi sīkumi, kuru dēļ cilvēki mēdz pazaudēties. Sapratu, ka man ir jāapzinās, ko spēju izdarīt, un jāsamierinās ar to, ko vairs nespēju darīt. Katrs mēs esam savā vietā. Ja vien ļoti gribam, paši varam visu dabūt gatavu.”
Tajā laikā Annijas dzīvē ienāca bobslejs. Viņa pati saka, ka dzīvē daudzas lietas viņai ir nāciess darīt tādēļ, ka kaut kas ir noticis iepriekš. Līdzīgi bija ar bobsleju. Tolaik meitene sev uz lapiņas bija sarakstījusi lietas, kuras dzīvē gribētu sasniegt. Viena no tām – atrast sporta veidu, ar kuru būtu interesanti nodarboties. Pēc pāris nedēļām viņai uzrakstīja trenere Vita Kotāne, kura piedāvāja izmēģināt spēkus bobslejā. Annijai par šo sporta veidu nebija gandrīz nekāda priekšstata, tādēļ viņa reaģēja neraksturīgi – kāpēc gan ne? Trenere atbrauca pie viņas kopā ar jau pieredzējušo parabobslejistu Alvilu Brantu, kuri nosolījās meiteni vairs vaļā nelaist. Pēc mēneša jādodas uz Pārksitiju, biļetes jau esot nopirktas.
Uzzinājusi par meitas gaidāmo izaicinājumu, Annijas mamma par ciešu miegu varēja aizmirst uz vairākām nedēļām. Arī meitenei nebija viegli. Pārksitijas trasē pirmajiem ļāva braukt iesācējiem, bet šajā kategorijā vienīgā dāma bija Annija. Nu ko, sievietēm priekšroka. Treneres padoms, iztēloties braukšanu ar automašīnu, nestrādāja, jo Annija līdz liktenīgajai avārijai nebija paspējusi iegūt autovadītāja tiesības. Tā nu sanācis, ka ar bobsleja kamanām viņa izbrauca vēl pirms sēšanās pie auto stūres. „Jau pirmajā reizē noķēru tik foršas sajūtas! Vēl joprojām pēc finiša esmu smaidīga, arī tajās reizēs, kad trasē gadījies uzskriet apmalei un sasisties. Braucu lejā, smējos un kliedzu. Nav jau ļoti sportiski. Bet man svarīgākais ir gūt emocijas, nevis sasniegt rezultātu,” norāda meitene.
Vienmēr nav jābūt pirmajai
Tomēr pagājušā gada nogalē Pasaules kausa posmā Kalgari bija gan emocijas, gan rezultāts. Pēc pirmā brauciena viņa nemaz neprasīja, kā veicies, bet pēc otrā brauciena, kuru viņa veica līderes godā, Annija finišā savam palīgam tomēr paspēja uzkliegt – kura es paliku? „Tu paliki pirmā,” viņš atbildēja. „Tās emocijas, kas mani tobrīd pārņēma, nevaru tās salīdzināt ne ar ko. Kopš 18 gadu vecumā pārciestās autoavārijas esmu izgājusi cauri ellei. Man bija bail no ātruma un automašīnām. Kādu laiku mašīnā varēju iekāpt tikai tad, ja pie stūres bija tētis. Bet bobslejā es šīs bailes iepazinu un stājos tām pretī. Pēc uzvaras raudāju kādas 15 minūtes. Emocijas mani nelaida vaļā vēl divas dienas. Jau būdama mājās, sāku raudāt dušā, pēc tam arī ģērbjoties,” atceras meitene.
Tomēr šīgada sākumā piedzīvotais kritiens atstāja pēdas uz sezonas atlikušo daļu. Viņa nezina, cik ilgi vēl gribēs nodarboties ar bobsleju, taču pagaidām braukt vēl griboties. Annija ir sapratusi, ka vēlas dzīvot tā, kā to vēlas. Vienmēr nav jābūt pirmajai. Svarīgākais ir izbaudīt to, ko dari. Bez tā uz veiksmīgiem rezultātiem cerēt nav vērts. Apliecinājums tam bija pagājušās sezonas otrā puse. Virsotne reiz jau ir sasniegta, tādēļ aktuāls ir jautājums par motivāciju to atkārtot, jo galvenais mērķis bobslejā tomēr bija baiļu pārvarēšana. Annija saka, ka bobslejs viņu ir izmainījis. Sākotnēji pārējie dalībnieki vien pasmējušies par meiteni rozā tērpā ar franču manikīru un secinājuši – ja nesanāks braukšana, tad būs vismaz mums sava Mis Parabobslejs… Taču Annija ir pārliecināta, ka tas tikai izkrāso sportu. Ja kaut kas nesanāk, viņa paraud. Protams, ne jau publiski. Jo starp večiem ir jābūt stiprai.
Parabobslejā starta iekārta nodrošina visiem sportistiem vienādu startu, bet kamanas tiek izlozētas, tādējādi sportiskais princips tajā tiek ievērots krietni vairāk nekā bobslejā. Tomēr Annijai ir arī kāds būtisks mīnuss, proti, viņa sver tikai 54 kilogramus, bet līdzi var paņemt tikai 30 kilogramus liekā svara. Tas nozīme, ka līdz maksimāli atļautajiem simts kilogramiem viņai trūkst sešpadsmit. Par bobsleja kamanām viņa šo to zina, pati pulē slieces un pieskrūvē krēslu, tomēr allaž aicina, lai pieredzējušāki kolēģi pārbauda. Annija saka, ka kamanu uzbūvi saprot, taču nosaukt visas detaļas gan nemācētu.
Lielākais prieks par bobslejā pavadīto laiku viņai ir tādēļ, ka šādi viņa var rosināt arī citus aizdomāties par savām bailēm un mudināt tās pārvarēt. Annijas mērķis nav pirmās vietas un uzvarētājas kausi. Viņa uz dzīvi skatās, paturot prātā, ka katrs mirklis var kļūt par pavērsiena punktu. Tādēļ ir tik svarīgi nedarīt to, kas tev nepatīk. Viņas uzvaras uz rezultātu tablo neparādās.
Vai viņa ir pieņemta šajā vīriešu sporta veidā? „Nemaz nezinu. Man svarīgi ir tas, ka es sevi esmu pieņēmusi. Citu viedoklis man nav svarīgākais,” atbild Annija. Taču nevar noliegt, ka meitenes uzvara pār vīriešiem dažiem tomēr kremt. Interesanti, ka viens no dalībniekiem, kurš pats dzīvo netālu no Kalgari trases, pēc Annijas uzvaras pat gribēja rakstīt protestu, jo latviete šajā trasē pirms tam esot aizvadījusi nometni. Viņa par to vien rūgti pasmaida, jo pati ir iemācījusies dzīvi tvert kā piedzīvojumu. „Cilvēkiem būtu jāiemācās, ka nekas šajā dzīvē nav dzīvības un nāves jautājums. Vienkārši ir jāizbauda jauna pieredze.”
Īstie draugi bija līdzās
Patiesībā jau būt starp puišiem Annijai nav nekas svešs. Bērnībā viņa kopā ar divus gadus jaunāko brāli Ritvaru, brālēnu Artūru un viņa draugu Miku klaiņoja pa pamestām mājām, nakšņoja teltī un sastrādāja dažādas blēņas. Ar vīriešiem esot vieglāk, turpretī sievietēm biežāk kaut kas grauž un skauž. Tas gan Annijai nav laupījis sievišķību, kuru viņa nekautrējas izcelt arī pēc negadījuma. Ja sievišķība piemīt, tad to nenoslēpsi, uzskata Annija. Sākotnēji viņa pat gribējusi sev ratiņkrēslu rozā krāsā, tomēr no šīs domas atteikusies.
Meitene saka, ka pirms avārijas viņa ikdienā bijusi smaidīga un laimīga. „Man šķiet, ka arī tagad esmu tāda pati, tikai kļuvusi stiprāka. Avārija lika apzināties, ka viss ir manos spēkos, jo mamma manā vietā nevarēja vingrot, lai man kļūtu labāk. Vienlaikus apzinājos arī to, cik daudz gan cilvēki ir gatavi palīdzēt. Agrāk divas mīļākās nodarbes man bija skriešana un slidošana, biju pat dabūjusi sev rozā slidas. Pēc avārijas brālis mani slidotavā paņēma aiz padusēm un piecus metrus pavilka pa ledu. Citiem tas varbūt šķitīs smieklīgi, kāds varbūt uzskatīs to par izsmieklu, taču man tas nozīmēja daudz,” atzīst Annija.
Mainījies tomēr esot vēl kas. Ballītes viņai patīk joprojām, taču viņa vairs neballējas katru nedēļas nogali. Agrāk viņai šķita, ka visi tie cilvēki, ar kuriem kopā forši pavadi laiku, ir tavi draugi. Un, kurš gan foršas ballītes laikā nekļūst par draugu? Pēc avārijas Annija izšķiroja savu draugu loku, kurā dažus cilvēkus atklāja no jauna. Tagad par draugiem viņa sauc sešus cilvēkus, starp kuriem ir arī Sintija un Una, kuras Annija drīzāk uzskata par māsām. „Kad vairs neej uz ballītēm kā agrāk, tad izrādās, ka nemaz tik ļoti neesi vajadzīga. Cilvēki atnāk ciemos un stāsta, kā ballītē pārdzērušies. Baigi interesanti, vai ne? Tad saproti, ka ir kas vairāk nekā tusiņi.”
Annija secina, ka tādos brīžos dzīvē ieraugi cilvēkus, kuri tev visu laiku ir bijuši apkārt, bet kurus neesi novērtējusi, uzskatījusi par draugiem. Ar Sintiju un Unu viņa visu mūžu bija dzīvojusi vienā mājā, meitenes kopā bija uzaugušas. Kas tad lika apzināties draudzību? „Pat nezinu. Viņas vienkārši man bija blakus. Vienmēr. Nevis tikai tad, ka to vajadzēja viņām vai pienākums sauca. 5. septembris mūs saveda kopā un lika to apzināties. Esmu laimīga, ka man ir tādi draugi kā tagad. Tā ir liela svētība. Kaut ko zaudējot, kaut ko arī ieguvu,” pie šādas atziņas nonākusi Annija. Vienlīdz svarīgi ir arī tas, ka izdevies pārtraukt attiecības ar cilvēkiem, kuri viņu ietekmējuši negatīvi. „Redzi, es dzīvoju ar domu, ka pasaulē nav zagļu un krāpnieku, jo pati es tā nerīkotos. Taču cilvēki ir dažādi. Agrāk nemaz nemanīju, ka tas cilvēks man jau darīja pāri, jo saskatīju tikai labo.”
No jautājumiem nebaidās
Annija uzskata, ka infrastruktūra cilvēkiem ar kustību traucējumiem uzlabojas, taču atsevišķi piemēri liek domāt, ka infrastruktūras piemērošanā klāt būtu jābūt cilvēkam ratiņkrēslā. Pretējā gadījumā rodas absurdas situācijas, kad no autostāvvietas jāmet līkums, lai pa uzbraucamo celiņu tiktu līdz slimnīcas durvīm. Mainoties arī sabiedrība, cilvēki ir gatavi palīdzēt. Arī tad, kad to nevajag darīt. Taču ir svarīgi vismaz apjautāties.
Meitene ļoti gribētu studēt, taču šobrīd ir neziņā par mācību virzienu. Viņa pus pa jokam jau prasījusi savam līgavainim Aleksim – vai viņam nav iebildumu, ja viņa visu dzīvi nestrādās. Taču tas nenozīmē, ka Annija sēž bezdarbībā. Gluži pretēji – viņas dienas ir ļoti piesātinātas ar dažādām nodarbēm. Naudu viņa ar to nepelna, bet pelna kaut ko citu. Piemēram, cilvēku atbalstu. Arī viņas pašreizējais sponsors parabobslejā Viešūra kalns pieteicās pats.
Patiesībā viņa ļoti gribētu būt bērnudārza audzinātāja vai policiste. Runājot par bērniem, viņa nepārstāj smaidīt un atstāsta dažādus gadījumus no ciemošanās skolās, kur Annija regulāri dalās ar savu pieredzi. „Vēl šonedēļ biju pie māsas Ances mūzikas skolā. Pilns gaitenis ar maziem bērneļiem, kuriem man jāizspraucas cauri. Un tad viens no viņiem neviltotā izbrīnā saka: „Ooo! Ratiņkrēsla cilvēks!” Riktīgi mīļi,” pasmaida Annija. Tikmēr lielveikalā kāds mazais, ieraudzījis meiteni ratiņkrēslā, pārmetoši vaicājis tēvam: „Bet, kāpēc viņa drīkst veikalā braukt ar riteni?”
Skolotājas nereti apbrīno meiteni par viņas drosmi stāties mazo klausītāju priekšā, jo no bērnu mutes var sagaidīt jebkuru jautājumu. Taču Anniju tas it nemaz nemulsina. Viņa saprot, ka bērns vēl nemāk izvērtēt, viņš tikai atklāti izrāda savu interesi. Mammas draudzenes mazmeitiņa ar tikai bērniem raksturīgo nevainīgo sejas izteiksmi pajautājusi: „Bet, kā Annija gulēs kapiņos, kad nomirs?” Jo vairāk jautājumu, jo vairāk atbilžu, un tas vairo sabiedrības izpratni par cilvēkiem ratiņkrēslā. Protams, bērni nezina, ko Annijai nācies pārciest, tādēļ domā, ka sēdēt ratiņkrēslā ir forši. Taču viņiem vismaz rodas apziņa, ka meitene ratiņkrēslā tāds pats cilvēks kā viņi vien ir.
Dažreiz kājas pēkšņi sāk ļoti sāpēt, taču Annija pie tā jau ir pieradusi. Ir jābūt stiprai. Galu galā – nekas nelīdzinās tām sāpēm, kādas viņa izjuta, pēc avārijas trīs mēnešus guļot gultā. Bet visgrūtāk ir cīnīties ar emocionālajām sekām. Par spīti tam viņa šovasar beidzot tika pie savas automašīnas un atzīst, ka viņai patīk braukt ātri. Tajā pat laikā viņa ļoti labi apzinās ātruma spēku, tādēļ spidometra rādītājam neļauj pārkāpt 100 km/h robežu. Drošības jostu viņa tagad piesprādzē gandrīz vienmēr, arī pārdzenot mašīnu. Pāris reizes gadījās aizmirst un sajūtas bija ļoti nepatīkamas. Tādēļ pirms brauciena viņa allaž visiem piekodina – piesprādzējamies! Un visi paklausa Anniju.
JĀNIS FREIMANIS
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
