Dace Lāce “Latvijas Avīzes” pārstāvjus Valmierā sagaida ar atplestām rokām, aukstu limonādi un tikko ceptu smaržīgu rabarbermaizi. Viņa steidz stāstīt un izrādīt telpas, kā arī iekopto dārziņu. Dace ir īsta namamāte.
Valmieras Nedzirdīgo biedrībā cilvēki iesaistās radošo rokdarbu, kulinārijas un citās nodarbībās.
Foto: Karīna Miezāja
Krista Dzidzēviča, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nedzirdīgo savienības Valmieras reģionālo biedrību viņa vada jau 53 gadus, un katra diena paiet, satiekot cilvēkus un komunicējot.
Par spīti tam, ka visu mūžu ir vājdzirdīga, Dace skaidri izstāsta gan biedrības vēsturi, atklājot, ka tieši Valmierā 1929. gadā nodibināta pirmā nedzirdīgo organizācija Vidzemē, gan atklāti stāsta, kā biedrības dzīve aizrit šodien. “Pēc kara biedrība tika nodibināta atkal 1947. gadā, un, kad mūs sveic septiņdesmit gadu pastāvēšanā, strīdamies, ka patiesībā mums ir deviņdesmit gadi. Diemžēl Rīgā arhīvos nekādus dokumentus par biedrību pirmskara laikā nevar atrast,” Dace sāk stāstu, skaidrojot biedrības pašus pirmsākumus.
Viņa 1966. gadā ir pabeigusi Valmieras vājdzirdīgo skolu un jau pēc gada kļuvusi par biedrības vadītāju. Tik ar nepilnu piecu gadu pārtraukumu, kad piedzima abas meitas, viņa nepārtraukti ir vadījusi biedrību, ap sevi pulcējot vājdzirdīgus un nedzirdīgus cilvēkus no Valmieras, Cēsīm un Limbažiem, sniedzot viņiem otro māju, ģimenes un drošības sajūtu.
Dace Lāce Valmieras Nedzirdīgo biedrību vada jau 53 gadus, pulcējot cilvēkus no Valmieras, Cēsīm un Limbažiem, sniedzot viņiem otro māju sajūtu.
Foto: Karīna Miezāja
Dace atceras, kādreiz biedrībā bija vairāk nekā 200 biedru, tomēr krīzes laikā pirms desmit gadiem daudzi nespēja atrast darbu, tāpēc devās uz ārzemēm, vecākie ir arī aizgājuši viņsaulē, tomēr šobrīd 82 oficiāli biedri vēl joprojām iesaistās aktivitātēs un pavada brīvo laiku kopā. Šeit tiek svinēti Jāņi, Ziemassvētki, Lieldienas un dzimšanas dienas. “Daudzi dzīvo vieni, un šī ir viņu vienīgā ģimene, vienīgā vieta, kur sanākt kopā ap galdu,” Dace saka.
Šobrīd valsts katram vājdzirdīgam cilvēkam nodrošina planšeti, īpašu vibrējošu pulksteni un dzirdes aparātu.
Pašvaldība sedz saimnieciskās izmaksas 140 eiro un autobusa īres pakalpojumus 1000 eiro apmērā gadā.
Eiropas projektu laikā vairāk varēja atļauties doties ekskursijās un pieredzes apmaiņas braucienos. Arī šobrīd draudzība ar citu pilsētu biedrībām nav pārrauta, brīvajā laikā cilvēki iesaistās radošo rokdarbu, kulinārijas un deju nodarbībās un turpina viens otru uzlādēt un iedvesmot.
Darbu atradīs
Vieni no iedvesmotājiem ir brāļi Jānis un Armands, no kuriem viens ir vājdzirdīgs un otrs nedzirdīgs, bet abi jau astoņus gadus strādā autoceltņu firmā, un viņus slavē kā kolēģi, tā priekšnieks un visi apkārtējie.
Jaunākajā Latvijas Nedzirdīgo savienības izdevumā “Kopsolī” darba devējs Jānis Apsītis par puišiem izsakās: “Reiz bija tā – Jānis izpalīdzējis vecākiem uzbūvēt fermu un kāds kaimiņš noskatījies, kā tika veikts darbs. Viņš piezvanīja uz mūsu firmu un lūdza, lai atsūta pie viņa šo darbinieku – tikai Jāni un nevienu citu!
Pieņemot darbā nedzirdīgus puišus, sākumā biju nobažījies, jo par nedzirdīgiem cilvēkiem neko nezināju – kā mums komunicēt, vai sapratīs, bet reālajā dzīvē izrādījās citādi. Citiem darba devējiem iesaku nebaidīties ņemt darbā cilvēkus ar dzirdes traucējumiem. Ja cilvēkam patīk darbs, viņš tiešām vēlas strādāt, tad dzirde nu nekādi nav tam šķērslis!”
Brāļi arī palīdzot biedrībā, pieskrūvējuši lampas un savu roku pielikuši pie citiem remontdarbiem. Dace atklāj, ka Valmierā vājdzirdīgam cilvēkam darbu atrast, ja ir tāda vēlme, nav grūti.
Viens vīrietis strādā piena pārstrādes uzņēmumā. Arī šūšana ir piemērota profesija.
Vietējā pārtikas veikalā strādājot divas vājdzirdīgas sievietes.
“Viena saņem preces, bet otra izliek tās plauktos. Reiz viena no viņām aizstāja kolēģi gaļas nodaļā un bez problēmām visu saprata, ko pircējs jautā, paņēma īsto preci, nosvēra gaļu un iedeva, es biju pārsteigta!” par veiksmīgo komunikāciju un sapratni arī no apkārtējiem stāsta biedrības vadītāja.
Jautāta, kas pietrūkstot biedrības attīstībai, Dace atklāti pasaka, ka, protams, finanses. „Nav naudiņas, gribētu pasūtīt laikrakstus, kādreiz bija tāda iespēja, bet tagad pati sev pasūtu žurnālus un avīzes un lasu informāciju par jaunumiem biedriem, arī no interneta.
„Visi mani nedzirdīgie ļaudis ir izglītoti, saprot, kas pasaulē notiek, gan par Covid-19, par valdības lēmumiem, pensijām.
Ir dažs labs dzirdīgs, kurš nezina, kas valstī notiek, bet mēs nedzirdīgie visu zinām!” Arī telpas ir par šauru, viņa apmaiņas braucienos uz citām biedrībām redzējusi, ka var būt arī labāk.
„Mēs apskaužam Alūksnes biedrību, tur tulkiem savs kabinets, vadītājam savs kabinets, mēs trīs vienā telpā, cilvēki staigā iekšā un ārā un tas ikdienas darbam traucē, man ir vissliktākie darba apstākļi,” tomēr Dace nesūdzas, uzsverot, ka sadarbība ar pašvaldību ir cieša, regulāras tikšanās, atbalsts ir jūtams un biedrība redz, ka var palīdzēt vājdzirdīgiem cilvēkiem savā apkaimē.
Pirms došanās prom, viņa pat piedāvā gabaliņu plātsmaizes aizvest arī Valmieras pašvaldības sociālo lietu vadītājai Kaijai Muceniencei, kas pierāda ne vien ciešas sadarbības, bet arī sirsnīgas draudzības saites.
Atbalsts nav kampaņveidīgs process
“Atbalsts personām ar invaliditāti Valmierā ir veidojies daudzu gadu garumā, un tas noteikti nav pēdējo gadu kampaņveidīgs process,” stāsta Valmieras pilsētas pašvaldības Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Kaija Muceniece. Pilsētā ir aptuveni 2,5 tūkstoši pieaugušo un 150 bērni ar invaliditāti.
“Atbalsts personām ar invaliditāti Valmierā ir veidojies daudzu gadu garumā,” stāsta pilsētas Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Kaija Muceniece.
Foto: Karīna Miezāja
Lielākais atbalsts un palīgs sadarbībai ir vairākas aktīvas nevalstiskās organizācijas, kas palīdz personām ar dažādu invaliditāti – kustību un dzirdes traucējumiem, personām ar garīga un psihiska rakstura traucējumiem. “Mums par atbalstu personām ar invaliditāti nav jādomā tikai no pašvaldības skatpunkta, mēs varam kā sabiedrība sadoties rokās un turēt rūpi par šo mazāk aizsargāto mērķa grupu,” viņa uzsver.
Visvairāk cilvēku ar 1. un 2. grupas invaliditāti Valmierā izmanto iespēju iegūt dzīvokļa pabalstu, lai varētu nopirkt malku vai citu kurināmo, kā arī nomaksāt komunālos maksājumus, jo sociālā nodrošinājuma pabalsts cilvēkiem ar invaliditāti nav tik liels, lai varētu samaksāt par visu nepieciešamo.
Dzīvokļa pabalsts ir 300 eiro gadā, bet, ja personām ar invaliditāti ir piešķirts sociālais dzīvoklis, tad ik mēnesi no komunālo maksājumu izdevumiem tiek segti 50%. Veselības aprūpei sedz pusi no iztērētajiem līdzekļiem, piemēram, no stacionārās ārstēšanās vai speciālistu apmeklējumiem. Bērniem ar invaliditāti no pirmās klases tiek segta ēdināšanas maksa skolās, tāds atbalsts pieejams arī studentiem līdz 24 gadu vecumam.
Brīvā laika nodarbības un iespējas pilsētā organizē un koordinē divas biedrības “Atspēriens” un nodibinājuma fonds “Iespēju tilts”. “”Atspērienā” ir dažādas sportiskas aktivitātes, ļaudis nūjo, ir izveidojuši arī baskāju taku, apgūst masāžas pamatus, lai varētu viens otram palīdzēt un atvieglot saspringuma vietas, tiekas regulāri ar speciālistiem, tamborē, ada, šuj un mēģina realizēt savus darinājumus ar sociālā uzņēmuma “Čaklās bites” palīdzību,” stāsta K. Muceniece.
Par darba iespējām pašvaldība gan neatbild, jo Nodarbinātības valsts aģentūrai ir konkrēta programma, kurā strādāt gribētāji tiek iepazīstināti ar uzņēmējiem, kuri meklē darbiniekus. Bet arī pašvaldība ir atvērta dot darbu – jau 20 gadus šeit par lietvedi strādā sieviete ratiņkrēslā.
Kopīga mājvieta palīdz integrēties
Domājot par problēmām un sabiedrības reakciju, kas vēl jālabo, Valmieras domes Sociālo lietu pārvaldes vadītāja min pērn izveidotos 16 grupu dzīvokļus cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.
Sabiedrības viedoklis bijis dažāds, tomēr pašvaldība ir pierādījusi, ka kopīga mājvieta šiem ļaudīm tikai palīdz integrēties sabiedrībā.
“Kaut tur nepavisam nav ideālais modelis, jo katram cilvēkam nav savas virtuves un vannas istabas, viņi izmanto koplietošanas telpas, bet tas, kā viņi tur jūtas un kāda tur emocionālā gaisotne, ir vienkārši fantastiski. Viņi viens otru atbalsta, iedrošina, ne tikai meklē darbu sev, bet padomā arī par savu draugu vai kaimiņu, kā arī paši izrāda iniciatīvu – šajā vasarā lūdza pašvaldībai piešķirt zemi mazdārziņam, kurā audzēt dārzeņus,” viņa stāsta. Pašvaldība palīdzējusi sagādāt arī melnzemi.
Plāni un iniciatīvas
“Cenšamies iniciatīvas uzķert un uztaustīt!” Muceniece turpina. “Protams, ne viss mums izdodas. Ir iniciatīvas, kas ilgāku laiku jau iestrēgušas, un nav radies risinājums, piemēram, specializētais transporta pakalpojums. Tas mums tā kampaņveidīgi – pēkšņi ir cilvēki, kuriem tas ir ļoti nepieciešams, tad mēs to iegādājamies, bet paiet mēneši, kad šis pakalpojums vispār nevienam nav nepieciešams.” Šī iemesla dēļ pakalpojums nav pieejams nepārtraukti.
Ar deinstitucionalizācijas projekta palīdzību pašvaldība atbalsta 134 personas.
No tiem 74 ir bērni, kuriem speciāli izveidota komisija pielāgo katram nepieciešamos pakalpojumus. Pieprasītākie no tiem ir Montesori nodarbības, kanisterapija, mākslas un mūzikas terapija, deju kustību terapija, logopēda un audiologopēda nodarbības, fizioterapija baseinā, zemūdens krāsu gaismas terapija un citi pakalpojumi.
Vēl plānos ir daudzfunkcionālais sociālo pakalpojumu centrs, kas varētu būt gatavs pēc diviem gadiem. Tad visi nepieciešamie pakalpojumi un nodarbības būs apvienotas zem viena jumta. Arī pilsētvide, kalnainās ielas, nepārvaramās trepes ir šķēršļi.
“Mēs ne tuvu neesam ideālai pilsētai, jo vēl ir gana daudz vietu Valmierā, ko var pilnveidot, es ceru, ka tas pakāpeniski tiks risināts,” K. Muceniece uzskaita vēl darāmo.
