Par Māri uzzinājām, varētu teikt, pavisam nejauši. Mūsu jaunais kolēģis vienā brīdī teica: „Klau, kā būtu, ja mēs par Māri Āboliņu uztaisītu stāstu? Mēs vienu laiku kopā strādājām, viņš tāds riktīgi foršs džeks!?” Painteresējāmies, dabūjām kontaktinformāciju, sazvanījāmies ar Māri un uzreiz jau vienojāmies par tikšanos. Tikāmies Latvijas Televīzijas ēkā Zaķusalā. Kad ieradāmies, mums vajadzēja iet pa ļoti gariem, ne visai veiksmīgi izgaismotiem milzīgās ēkas gaiteņiem pretī Mārim, jo viņš pats ar ratiņkrēslu šādus garus gabalus pieveikt nevar.
Māris Āboliņš
Māris strādā Latvijas Televīzijā par skaņu inženieri. Kad iegājām viņa kabinetā, norisinājās darbs pie kādas filmas ierunāšanas. „Mēs te ierunājam pa virsu latviešu tekstu ārzemju filmām, tad piekoriģējam un sūtam prom”, stāsta Māris. Viņa kolēģis gan nav tik pieticīgs un tomēr piebilst, ka tik vienkārši lietas vien nenotiek: „Māris patiesībā ar savu pakaļu ir atbildīgs par visu. Viņš izveido filmas gala versiju, kas aizies ēterā. Ja ir kļūda, tad Māris būs atbildīgs.” Milzīgas skaņas pultis, datori, mikrofoni un arī kafijas krūzes, tā varētu raksturot studiju, kurā Māris strādā un kurā norisinājās mūsu saruna.
Māris pārvietojas ratiņkrēslā. Viņa diagnoze ir multiplā skleroze. „Tā kaite ir tāda kā, piemēram, datoram, kad vadiem nodrūp izolācija un nevar zināt, kurā brīdī, kurš bloks sliktāk darbosies”, paskaidro Māris. Ratiņkrēslu viņš vada tikai ar labo roku, jo kreisā roka īsti neklausot. Par viņa ratiņkrēslu ir atsevišķs stāsts. Kad mēs palīdzējām Mārim iet pa televīzijas ēkas gaiteņiem, sapratām, ka ratiņkrēsls pavisam noteikti nav ražots šajā gadsimtā. Tas bija smags, milzīgs un neparocīgs, salīdzinoši ar tiem ratiņkrēsliem, ko esam redzējuši citiem stāstu varoņiem. Pats Māris saka, ka no tā neko daudz nesaprot, tieši tādēļ šobrīd realizē projektu sadarbībā ar inženieriem, lai izveidotu jaunu, ērti lietojamu un, iespējams, pasaulē neredzētu ratiņkrēslu. Mēs ieradāmies uz projekta ietvaros organizēto pasākumu. Tajā vienkopus bija savākušies vairāki netradicionāli palīglīdzekļi un arī pieredzējuši to lietotāji. Pasākumu vadīja Māra brālis…
Ģimene
Mārim ir brālis, kas ir visai pazīstams cilvēks Latvijas kultūras (protams, ne tikai) aprindās. Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš ir tas cilvēks, par kuru Māris saka: „Ja kādam ir atbalstošs brālis, tad tas esmu es!” Mūsu stāsta varonis saka, ka šodien neko daudz par brāli viņš labāk neteiks: „Viņš vakar bija pie manis, man bija dzimšanas diena un mēs sastrīdējāmies! [smejas] Bet gan jau būs labi”, stāsta Māris. Kad Mārim sākās problēmas ar veselību, brālis Gundars nokārtoja, ka Māris no sestā stāva pārvācās uz pirmo. „Viņš man nopirka dzīvokli!”, stāsta Māris. Minētajā tehnisko palīglīdzekļu prezentācijas pasākumā Gundars Māri pieteica kā „radošu, aktīvu un visādi citādi interesantu cilvēku”. Šādam raksturojumam nevaram nepiekrist arī mēs.
Mārim ir sieva un divi bērni. „Viņiem ir grūti. Viņiem droši vien ir kauns”, par attiecībām ar ģimeni stāsta Māris. Viņš cenšas būt gan stingrs tēvs, gan arī draugs saviem bērniem. „Nesen bija gadījums, kad es pirmajā aprīlī teicu dēlam, ka nopirktu viņam aifonu. Acis uzreiz bija lielas. Kad pateicu „april, april” sapratu, ka ar tādām lietām nejoko! Tad es vakarā apsēdos pie datora un pasūtīju aifonu”, atklāj stāsta varonis, piebilstot, ka ir skops attiecībās ar saviem bērniem. „Es mīlu bērnus, viņi mani aizkustina. Šo gan noteikti viņiem nevar teikt!”, tā Māris.
Mārim ir māja Madonā. Par to viņš stāsta kā par savu lolojumu – aizrautīgi un ilgi. Māja ir veca un šobrīd tajā notiek daļēji renovācijas darbi. „Es aizbraucu uz turieni un īrnieki saka, ka Jančuks pat nenākšot ārā, jo nav samaksājis par īri. Viens no īrniekiem ir būvnieks un viņš teica, ka var palīdzēt būvdarbos, tikai lai es neizlieku Jančuku uz ielas. Tagad mums notiek remontdarbi”, stāsta Māris. Kad mums bija sarunāta otrā tikšanās, Māris piespiedu kārtā bija palicis Madonā, pašam to negribot, jo viņa Toyota busiņš neesot gribējis kustēt no vietas.
Valsts
Par politiskajiem notikumiem valstī Māris īpaši neinteresējas, bet, ja viņš vēlētos uzzināt, viņš izmantotu iespēju vakarā pīpētavā aprunāties ar „Panorāma” darbiniekiem. „Lai gan es pats strādāju televīzijā, godīgi sakot, es presei īpaši neticu”, apgalvo Māris. Lai gan politika, kā viņš pats apgalvo, Mārim ir sveša, tomēr sava nostāja par valstiskajiem procesiem viņam, protams, ir. „Man neinteresē, tas ir kādas partijas programmā, vai tas ir pret kādas partijas interesēm, man ir svarīgi, vai tas ir tautas interesēs!”, stāsta Māris. Ar tautas interesēm mūsu stāsta varonis saprot normālu dzīvi vidusslānim ar stabilām darba iespējām un skaidru redzējumu nākotnē. Šī, šķiet, tiešām ir visai precīza definīcija un, ļoti cerams, šo rakstu izlasīs arī kāds, kam pagaidām nav skaidrs, kā interesēs valsts mehānismam jāstrādā.
Kad runājām ar Māri gan pa telefonu, gan arī televīzijā, mums šķita, ka viņš prieka un apņēmības pilns, un optimistiski noskaņots pret to, kas notiek ar viņu. Sarunas beigās gan Māris atklāj, ka zemāk kā šobrīd, viņš savā dzīvē nav bijis. Viņš esot bijis kalna virsotnē, bet šobrīd no tās ripo lejā. Šāda ripošana no kalna, ja tāda tiešām ir, vismaz no malas nešķiet grūta vai bēdīga. Varbūt Māris tā vienkārši nemāk un tieši tādēļ par viņu ir tapis šis stāsts.
