Nav svarīgi, kur tā būdiņa atrodas. Tādas Jūrmalā ir vairākas. Tik plata ieeja tāpēc, lai tajās varētu iebraukt ar ratiņķrēslu. Tā ir pārģērbšanās kabīne cilvēkiem ar invaliditāti.
Bet kas tālāk? Tas cilvēks ratiņkrēslā pārģērbsies, bet kur viņš liksies pēc tam? Pabrauks ar ratiņiem dažus metrus uz priekšu un tur paliks? Nobrauks no dēļu laipiņas smiltīs? Tālāk patstāvīgi viņš netiks, un baidos, ka atpakaļ arī ne. Līdz ūdenim arī neaizbrauks. Labi, ja līdzi ir asistents, taču ratu stumšana pa smiltīm ir gandrīz neiespējama misija. No pieredzes zinu: ja ratiem gadās iestrēgt smiltīs, ar viena cilvēka spēkiem bieži vien galā netikt.
Ar vientuļo būdiņu vien nepietiek. Te prasīties prasās pēc laipiņas līdz ūdenim. Pēc plašākas koka platformas, kur var sēdēt saulē. Pēc soliņa blakus, kur var pasēdēt ratiņnieka asistents. Gan šeit, gan citās vietās.
Man liekas, ka pie pludmaļu pieejamības sakārtošanas Latvijā vēl daudz jāpiestrādā.
