Es nezinu, cik cilvēku ar kustību traucējumiem dzīvo Mārupītes apkārtnē Bieriņos. Līdz šim pazinu divus. Bet pēc publikācijas "Skulptūras peļķēs" mani sameklēja sena paziņa Zanda, kuras dzīvesbiedrs pagājušajā gadā nokļuvis ratiņkrēslā. Izrādījās, ka arī viņi dzīvo šajā apkaimē.
Zandas vīrs nav bijis uz ielas daudzus mēnešus, kopš pērnās vasaras! Arī skulptūru dārzā kopš tā laika nav bijis. Zandai joprojām nav pieredzes ratiņstumšanā, bet dzīvesbiedrs patstāvīgi ar tiem pārvietoties nevar. Tā, kā man šāda pieredze ir, turklāt apkārtni pazīstu samērā labi, piedāvājos aizbraukt uz Bieriņiem un asistēt pavisam mazā “ekskursijā” pa tuvāko apkārtni.
Par laimi, lielo peļķu vairs nebija, kaut gan:
1) bija ļoti grūti pārvarēt stāvo ceļa posmu Codes ielā pie tilta pāri Mārupītei – it sevišķi augšup braucot.
2) Turklāt tur iela ir šaura, līkums, jāuzmanās no automašīnām.
3) Dubļaina bija iebrauktuve skulptūru parka stāvvietā no Slampes ielas puses.
4) Pa zālāju riskējām piebraukt klāt tikai vienai skulptūrai, kas bija ļoti grūti izdarāms. Faktiski tas nozīmē, lielāko daļu skulptūru joprojām var apskatīt tikai no attāluma, no kura nav redzamas detaļas.
Tomēr pirmā nelielā pastaiga pa tuvāko apkārtni izdevās. Kā izskatās divi laimīgi cilvēki, kuri pēc daudzu mēneša gūsta izkļuvuši ārā? Te bildes!
