Valsts nevar nodrošināt pilnvērtīgu rehabilitāciju bērniem ar invaliditāti, rehabilitācijas plāni ir “uz papīra”, tie nestrādā. Iniciatīvas “Poga” un “Solis augšup” ir labs piemērs, ka var ko mainīt sistēmā.
Pirms trim gadiem kā dāvana Latvijas bērniem simtgadē ar sabiedrības ziedojumu atbalstu tika radīts rehabilitācijas centrs “Poga”. Kāda šobrīd ir rehabilitācijas pakalpojumu pieejamība bērniem un kādi izaicinājumi ir šajā nozarē – saruna raidījumā “Ģimenes studija”.
“Ziedot lv” vadītāja Rūta Dimanta skaidro, ka ar valsts doto palīdzību bērniem ar invaliditāti nepietiek, pašiem vecākiem ir finansiāli jāpalīdz vai arī vecāki brauc uz citām valstīm, kur ir pieejama palīdzība.
Ivars Balodis no “Apeirona” saskata, ka, no sistēmiskā viedokļa raugoties, kļūda ir mērķa neuzstādīšana – rehabilitācijā būtu jācenšas sasniegt rezultātu, kas bērnam palīdz iekļauties sabiedrībā, darbā utt. Stiprināt un veicināt bērna attīstību arī turpmāk (piemēram, pēc 10 rehabilitācijas kursiem) ir lielisks mērķis, bet to nedara. ”No vienas puses – tērējam daudz naudas, bet mērķtiecības pietrūkst,” pauž Ivars Balodis. Varētu palīdzību bērniem sniegt kvalificētāk, ja ģimenei palīdzētu koordinēt darbības. Ja ģimenē ir bērns ar invaliditāti, tad palīdzība nepieciešama visai ģimenei. Bieži mammai ir jācīnās par visu, pat dažādos departamentos saka, lai mammas cīnās par saviem bērniem.
Mammai nav jācīnās, bet jāaudzina bērns.
“Pogas” pārstāvis ārsts Mikus Dīriks skaidro, ka līdz 2014.-2015. gadam bērnu rehabilitācija Latvijā bija atstāta novārtā, visbiežāk to saņēma ārpus Latvijai, to neviens nekontrolēja, Latvijā neviens nevadīja procesu, lai saprastu – pie kāda speciālists bērnam jānokļūst. “Poga” ir uzņēmusies šo vadības funkciju, koriģējot nepieciešamo palīdzību. “Poga” rāda piemēru un ideālo sistēmu, ka tad, kad bērns ir “Pogā”, tad koordinē palīdzības procesu bērnam un palīdz arī ģimenei. Svarīgi, lai ģimene saprastu, ka viņi kā ģimene kādam rūp.
“Privāta iniciatīva var nodrošināt to, ko nevar valsts kopumā. Intereses valstij kopumā par bērniem ar invaliditāti nav. Tas ir traģiski,” skaidro Ivars Balodis.
Mamma, kuras bērnam ir invaliditāte, skaidro, ka vecāki ir izveidojuši palīdzības tīklu, savstarpēji kooperējoties. “Bērnam piedzimstot līdz pārejai pieaugušo statusā nav vienotas palīdzības sistēmas, ir haoss un dažādi mediķu viedokļi, kuri viens otru noliedz,” raidījumā stāsta bērna invalīda mamma. Ja ģimenē aug bērns ar invaliditāti, tas parasti ģimeni noved nabadzībā. “Poga”un “Solis augšup” ir labs piemērs, ka var ko mainīt sistēmā.
“Kurš ir atbildīgs par bērnu rehabilitāciju?” jautā Ivars Balodis. “Labklājības, Veselības vai Izglītības ministrija? Neko kopā (ministrijas) nevar izdarīt, bet konkurē savā starpā.” Iztērē tik daudz naudas, bet pazūd jēga palīdzībai, ja saņem 10 nodarbības un tad nākamā rehabilitācija pēc pusgada. Bieži bērnam nepieciešama viena speciālista ilgstoša palīdzība un arī speciālistu sadarbība. “Katram bērnam ar invaliditāti būtu nepieciešams rehabilitācijas plāns, tāds ir tikai uz papīra, tas nestrādā, “ pauž Vineta, bērna invalīda mamma.
Radio raidījumu varat noklausīties šeit
