Pieredze ar iekļaujošo izglītību katram ir sava - bērnu ar invaliditāti vecāki, kuri vēlas, lai bērns mācās vispārizglītojošā skolā, sastopas ar virkni šķēršļu, savukārt atbildīgās iestādes atsaucas vien uz likuma pantiem, kas teorētiski paredz tiesības uz iekļaujošo izglītību.
Šajā jautājumā aicinājām izteikt viedokli Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes asociētajai profesorei Ditai Nīmantei un Latvijas Autisma apvienības vadītājai Līgai Bērziņai.
«Esmu bijusi daudzās skolās un varu teikt – daudzviet iekļaujošā izglītība darbojas ļoti labi. Šomēnes pasniedzām labās prakses balvas autisma jomā. Zvanīju uz šīm skolām un aicināju saņemt balvas. Jūtu, ka viņi ļoti nepriecājas. Kāpēc? Jo tas nozīmē, ka uz to skolu sāks plūst izmisuši vecāki un skolai var nepietikt spēju, lai visus šos bērnus uzņemtu un piedāvātu kvalitatīvu izglītību,» saka Līga Bērziņa. «To skolā uzreiz var just – vai skolotāju kolektīvs strādā virzienā uz bērnu. Svarīgi ir saprast, ka izglītība nav tikai dot konkrētas zināšanas, bet mācīties dzīvi. Lai bērns jūt, ka rūp ne tikai viņa atzīmes, bet viņš pats, ka viņam nāks pretī, palīdzēs. Piemēram, biju vakar skolā, kur kāda meitene ļoti uztraucas, ja viņai jāatbild klases priekšā. Lai palīdzētu gan viņai, gan viņas klasesbiedriem, šādā gadījumā būtiski pateikt, ka šai meitenei atbildot vajag vairāk laika, tāpēc lai pārējie neceļ roku un necenšas runāt viņas vietā. Vēl viens piemērs. Bērnu, kurš neorientējas skolas vidē, visa klase uzmana un aizved, kur vajag. Tagad jau vecākajās klasēs viņš arvien labāk parāda izcilas spējas dabaszinātnēs, kas apliecina – šis bērns ir gudrs. Tas dod pašapziņu viņam, bet viņa biedriem rāda, ka atšķirīgais nav mazāk vērtīgs. Kas ar šo puisi būtu noticis speciālajā skolā – bail pat iedomāties! Šādiem bērniem ir svarīgi nodarbināt prātu. Ja tā nav, viņi uzvedas destruktīvi.
Diemžēl pedagoģiski medicīniskajās komisijās nereti šādus bērnus «noraksta» kā derīgus tikai speciālajām skolām. Starptautiskā pieredze rāda, ka speciālās vajadzības var parādīties jebkuram no mums kādā no dzīves posmiem. Piemēram, tuvinieka smagas saslimšanas vai nāves gadījumā. Tā kāds bērns kļuva autisks tad, kad pazaudēja abus vecākus. Te ir jautājums – vai viņam jānosaka diagnoze un jāpiekabina kods? Svarīgāk ir sniegt viņam atbalstu. Varbūt bērnam, kas ir trauksmains un depresijā, piemēram, pirms matemātikas stundas pieiet klāt un pačukstēt, ka šodien viņš netiks saukts. Vai arī pateikt, ka tiks saukts uz ceturto uzdevumu, un viņš noteikti tiks ar to galā. Neticu lielām reformām, bet gan šādiem it kā maziem soļiem, kas ved pretī pozitīvām izmaiņām, jo, kamēr reformas nonāk līdz bērnam, paiet pieci seši gadi, bet viņš ir skolā šodien. Man patīk Lielbritānijas pieredze. Tur nelikvidēja speciālās skolas, bet mainīja darbības mērķi un pat palielināja finansējumu. Šo skolu bērni sāka apmeklēt vispārizglītojošās skolas, bet te nonāca bērni, kam vajadzīga specializēta medicīniska palīdzība, tāpēc viņi bija mājaprūpē vai slimnīcās.»
Dita Nīmante: «Lai gan pēdējos 20 gadus tiek runāts par kvalitatīvu iekļaujošo izglītību pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai, tolerantā un atbalstošā vidē, liela virzība uz priekšu nav notikusi. Mainījušies politikas uzstādījumi, un pietiekamā apjomā ir sagatavota teorētiskā bāze, ir arī virkne pasākumu, ko skola, mācot bērnu ar speciālām vajadzībām, var izmantot jau šobrīd – piemēram, piesaistīt pedagoga palīgu un asistentu, un speciālo skolotāju. Tomēr joprojām daudz kas ir atkarīgs no skolas. Tās, kas pie iekļaujošās izglītības sāka darbu pirms desmit gadiem, veiksmīgi izmanto visas šīs iespējas, un tur šis progress ir redzams. Attiecībā uz skolu gatavības līmeni iekļaujošajai izglītībai – situācija ir gana pretrunīga, arī skolotāju sagatavotībā. Būtu nepieciešami metodiskie atbalsta centri, jo ar pedagoģiski medicīniskām komisijām un kodu, kas norāda uz kopējām bērna problēmām, vien nepietiek, nepieciešamas ir rekomendācijas – kā skolotājiem rīkoties. Vienlaikus jāsaprot, ka nekad nederēs viena recepte, katrs gadījums būs individuāls. Lielākā problēma, manuprāt, ir tā saucamie neidentificētie bērni, proti, līdz 4.-5. klasei viņi ir spējuši «noslēpties», ka viņam ir grūtības mācībās. Viņš tiek izvilkts un ceļo no vienas klases uz nākamo. Skolas nav ieinteresētas zaudēt bērnus, tā rezultātā viņam nozīmē vasaras darbus, pēc kuriem tiek ielikts žēlastības četrinieks. Un vecākiem rodas pārliecība, ka viss vajadzīgais minimums ir apgūts. Patiesībā šādam bērnam būtu jāsniedz individualizēts atbalsts, bet tas netiek darīts.
INGA PAPARDE
Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
