Rīgas domes deputāte RŪTA MEŽAVILKA turpina rakstīt savu blogu. Šoreiz par piedalīšanos dažādās Teams un Zoom tālsēdēs. Izrādās, plusu ir diezgan daudz!
Pirms gada, diviem, pirmspandēmijas laikā, biju ļoti skeptiska attiecībā uz savām spējām piedalīties dažādās online sapulcēs – galvenokārt tādēļ, ka mana sākotnējā pieredze ar Skype pirms aptuveni desmit gadiem bija diezgan neveiksmīga. Interneta pieslēgums nebija labs, tāpēc attēls un arī skaņa raustījās un kaut ko saprast bija grūti. Nospriedu, ka daudz sliktāk par “parasto” telefona sarunu un vairāk nemēģināju.
Tomēr pandēmija spieda mainīties un apgūt MS Teams un Zoom lietošanu. Kopš 2020. gada novembra vidus, kad pandēmija Latvijā uzņēma ieskrējienu, visas Rīgas domes sēdes – gan lielās, gan komiteju un frakcijas sēdes – notiek attālināti.
Nekas cits neatlika, kā pielāgoties. Iegādājos labas austiņas (cenu grupā virs vidējā), tādas, kas pilnībā nosedz ausi, tā bloķējot fona trokšņu iespējamo ietekmi.
Tagad, janvārī, varu secināt – ir ok. Katrā ziņā šāda veida sapulces ir nesalīdzināmi labāk par tām dažām mokošajām “pusklātienes” sapulcēm oktobra beigās/novembra sākumā, kurās klātesošie sēdēja maskās, bet daļa dalībnieku piedalījās attālināti. Klātesošie caur maskām runāja kopīgajā mikrofonā, kurš ne vienmēr tika pagriezts uz kārtējā runātāja pusi – līdz ar to attālināti klātesošajiem runa bieži vien nebija saprotama, un ne tikai man, bet arī “normāli dzirdošajiem” kolēģiem. Interesanti, ka “normāli dzirdošie” tādos gadījumos nekavējās protestēt – “bet es nedzirdu, ko viņš saka!”. Jā, tad kāpēc es parasti sakožu zobus, saspringtu un neprotestēju? Acīmredzot esmu pieņēmusi par pašsaprotamu lietu, ka man ir grūti saprast, ka daļu nesapratīšu un ir jātiek galā “no pusvārdiem”.
Negaidīts blakusefekts – šādi es ārkārtīgi ietaupu laiku. Lai no mājām nokļūtu Rīgas centrā, man jābrauc aptuveni stunda piecpadsmit minūtes – pusotra stunda. Lai gan principā braukšanu uztveru kā patīkamu atpūtu un tajā laikā var pārdomāt visādas lietas, divarpus – trīs stundas dienā ir daudz. It īpaši tāpēc, ka strādāju vēl arī otrā datorgrafiķes darbā – ģimenes apstākļu dēļ nevaru atļauties tikai vienu algu.
Esmu lasījusi gan sociālajos tīklos, gan dzirdējusi no kolēģiem, ka nemitīgā neklātiene un tālsēdes esot psiholoģiski nomācošas. Taču es to tā neizjūtu – apstāklis, ka tālsēdēs visi runā kārtīgi cits pēc cita, ļoti atvieglo manu komunikāciju. Turklāt Ms Teams un Zoom programmās ir arī čata josla, kas dod papildu priekšrocību – iespēju palūgt, lai man uzraksta kādu pirmoreiz pieminētu svešu terminu vai uzvārdu. Man daudz mokošāka ir komunikācija plašā sēžu telpā, kurā atrodas vairāk par trim cilvēkiem un visi runā cits caur citu.
Daži ieteikumi, kā tālsēdes Zoom un Ms Teams formātos padarīt vājdzirdīgam lietotājam draudzīgākas:
1) kvalitatīvs aprīkojums – labas kvalitātes austiņas, vēlams, tādas, kas nosedz ausi un tā kavē fona trokšņu traucējošo ietekmi; kvalitatīvi mikrofoni katram dalībniekam
2) ja gadījumā ir tāda situācija, kad vairāki dalībnieki atrodas tomēr vienā telpā pie viena datora, ir jāgādā, lai mikrofons būtu pavērsts runātāja virzienā. tad skaņa būs labāka, skaidrāka, nekā ja runātājs atradīsies kaut kur sāņus;
3) labs interneta pieslēgums, kas neraustās. Lielākoties gan ar to problēmu Latvijā nav.
Principā pastāv arī iespēja kādam no sapulces dalībniekam vai nu pašam uzņemties teksta pierakstītāja lomu vai arī šādu palīgu noalgot. MS Teams ir automātisko subtitru funkcija, taču latviešu valodai tā nav ieprogrammēta. Ziņkāres dēļ to pamēģināju un tā “izdeva” nesakarīgu angļu vārdu virknējumu – mākslīgais intelekts bija centies “atšifrēt” latviešu valodā runāto, piemeklējot līdzīgi skanošus angļu vārdus.
Pārpublicēts no Rūtas Mežavilkas bloga “Izvēle dzirdēt”
https://izveledzirdet.wordpress.com/2021/02/02/attalinatas-sanaksmes-plusi-un-minusi/
Piebilde: Kvalitatīva tiešsaiste un subtitri – tā arī ir vides pieejamība. Te ir neliels fragments no kādas citas starptautiskas ZOOM tālsēdes automātiskā sarunas pieraksta (reālā laika subtitri) angļu valodā.
