“Ja man jautā, ar ko nodarbojos, un izdzird atbildi, ka esmu asistente, pirmā reakcija ir tāda, ka man vajadzētu nolaist acis un sašļukt. Jo viņam šķiet – tu neesi nekas cits kā, atvainojiet, pamperu mainītājs,” saka Sigita Skujiņa, sešgadīgā Jēkaba Drandes asistente.
“Bet asistents ir reizē fizioterapeits, miesassargs, bērna lifts, rokas, balss.”
Valsts asistentu nodrošināšanai pieaugušām personām ar invaliditāti tērē 15 miljonus eiro gadā, liecina Labklājības ministrijas dati. Asistenta pakalpojumus, ko apmaksā valsts un nodrošina pašvaldības, saņem nepilni desmit tūkstoši cilvēku. Tās ir pilngadīgas personas, kam ar Veselības un darbspējas ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀVK) atzinumu noteikta I vai II invaliditātes grupa.
Tāpat asistenti pienākas arī tiem bērniem un jauniešiem ar invaliditāti, kuri mācās. Šogad asistenta pakalpojumus saņem 48 pirmsskolēni, 193 skolēni (no 1. līdz 12. klasei), un viens jaunietis profesionālajā izglītības iestādē – kopā 242 izglītojamie, norāda Izglītības un zinātnes ministrija. Šo asistentu algošanai šogad desmit mēnešos piešķirtais finansējums ir 831 351 eiro.
Jāpierāda katrs solis
“Ir sakārtota sistēma, kā darbojas asistenti, kas pavada bērnu uz dārziņu vai skolu un palīdz viņam tur,” spriež Jēkaba Drandes mamma Vineta, kura ir piedalījusies darba grupā Labklājības ministrijā, spriežot, vai ir vajadzīgas izmaiņas asistentu pakalpojumu regulējumā. Viņa uzsver, ka lielākas problēmas ir tiem asistentiem, kurus – gan pieaugušu personu, gan bērnu aprūpei ārpus stundu laika – algo pašvaldība.
Jo asistentam, lai pamatotu, ka ir nostrādājis 40 stundas nedēļā, ar čekiem, zīmogiem utt. ir jāpierāda teju katrs solis. Laiks, kurā viņš aizved cilvēku līdz ergoterapeitam vai baseinam, vai dienas centram un atpakaļ uz mājām, tiek ieskaitīts, taču tas, ko aprūpējamais pavada nodarbībās – ne.
Invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” projektu vadītāja Daina Podziņa, kura darbojas arī starptautiskajā invaliditātes ekspertu akadēmiskajā tīklā (“Academical Network of European Disabillity Experts”), saistībā ar asistentu pakalpojumiem piemin vairākas problēmas. Asistentu pakalpojuma mērķis ir formulēts kā atbalsts cilvēkam ar invaliditāti, lai viņš iekļautos (vai atgrieztos) sabiedrībā, lai veicinātu mobilitāti.
“Iekļaušanās sabiedrībā jau nenozīmē, ka viņš dodas, piemēram, uz dienas centru, bet gan ka dara to pašu ko ikviens cits, – apmeklē veikalu, frizētavu, kino, draugus utt. – tātad ir apritē,” teic D. Podziņa. Aktīvam cilvēkam ar 40 asistenta pakalpojuma stundām nedēļā ir par maz. Pārsvarā asistenti ir ģimenes locekļi, taču vajadzētu cilvēkus ar speciālām profesionālām zināšanām, uzskata D. Podziņa. “Apeirons” ir iecerējis izveidot profesionālo asistentu reģistru.
Nodarbinātības valsts aģentūrā jau nākamajā gadā būs neformālās izglītības programma, kurā interesenti varēs apgūt asistenta prasmes.
Daudziem problēma šķiet arī ļoti skrupulozā atskaitīšanās sistēma. Uzzinot par nepieciešamību asistentam pierādīt savu padarīto ar dokumentiem, zīmogiem (piemēram, ja pavada invalīdu līdz bankomātam, jāpievieno izdruka par naudas izņemšanu vai ielikšanu), daļa cilvēku, kuri aprūpē personas ar invaliditāti, atmet ar roku līguma slēgšanai un nolemj, ka ņemšanās ar šiem papīriem būs pārāk milzīga, salīdzinot ar pieticīgo atalgojumu.
Siguldas novada pašvaldības sociālā dienesta vadītāja Kristīne Freiberga, atbildot uz jautājumu, vai klienti ir apmierināti ar pašreizējo kārtību asistentu pakalpojumu saņemšanai, teic: “Personai ar invaliditāti līdz asistenta pakalpojuma saņemšanai jau ir izveidojusies sava atbalsta sistēma, kurā ietilpst gan radinieki, gan kaimiņi, gan draugi.
Kāds pavada uz darba vietu, cits uz ārstniecības pakalpojumu saņemšanas vietām, ar citu kopā tiek apmeklēti sabiedriski pasākumi.
Bet līgums par pakalpojuma sniegšanu tiek slēgts ar vienu pakalpojumu sniedzēju, un tad arī uzreiz iznāk saskarties ar klientu neizpratni, neapmierinātību. Atskaišu izpildīšanas kārtība, apliecinājumu nepieciešamība klientiem ir saprotama. Grūtības izpildīt atskaites ir, sākot pakalpojuma saņemšanu. Pierādošo dokumentu apliecinājumu nepieciešamība noteikti nav saistīta ar klientu apmierinātību un pozitīvām emocijām.”
Izstrādāts jauns modelis
Labklājības ministrija (LM) ir izstrādājusi priekšlikumus par jaunu sistēmu, ko šogad nodevusi vērtēšanai sešu pašvaldību sociālajiem dienestiem. LM Sociālās iekļaušanas departamenta direktore Elīna Celmiņa stāsta: “Būtu jāiet prom no sistēmas, ka mēģinām regulēt, uz kurieni cilvēks ar asistenta palīdzību dodas. Jo tas liek cilvēkam pierādīt, ka viņš ar asistentu bijis vienā, otrā, trešā vietā, un katrā no tām skaitīt stundas un vākt pierādījumus. Vieglāk un samērīgāk droši vien būtu atrast robežu, kāds būtu optimālais asistenta pakalpojumu stundu apjoms, ko valsts sniedz.”
Šāda modeļa ieviešana nozīmētu lielas izmaiņas. “Pirmkārt, šī barjera, ka cilvēkam asistentu piešķir noteiktu darbību veikšanai, automātiski paredz, ka asistentu varbūt nepieprasa visi, kam tā palīdzība būtu vajadzīga,” norāda E. Celmiņa. “Tas nozīmē, ka, mainot sistēmu, jārēķinās ar ievērojamu cilvēku pieplūdumu.” VDEĀK atzinums, kas dod tiesības pretendēt uz asistenta pakalpojumu, ir izsniegts aptuveni 30 000 cilvēku.
“Otrkārt, pakalpojums no valsts puses no paša sākuma bija paredzēts cilvēka aktivitātes atbalstam, domājot par darbu un izglītību,” norāda LM amatpersona. “Brīvais laiks un sociālās aktivitātes bija kā maza papildu daļiņa. Tieši tur šā pierādījumu vākšana ir vissarežģītākā.”
Ir jāmaina vērtēšanas sistēma, lai noteiktu, vai cilvēkam asistentu vajag daudz vai vidēji daudz, vai nemaz, uzsver E. Celmiņa. Ir jāvērtē sociālā vide un apstākļi, kādos cilvēks pārvietojas un organizē savu dzīvi, kā arī tehnisko palīglīdzekļu esamība vai neesamība. Vērtētājs un lēmējs būtu pašvaldības sociālais dienests, jo tas ir vistuvāk cilvēkam.
LM priekšlikums paredz, ka jaunajā risinājumā pilnu atbalsta “grozu” – 160 asistenta stundas mēnesī – saņemtu tie, kuri strādā vai mācās augstskolā. Otra gradācija – 80 stundas mēnesī, un trešā – vēl mazāks stundu skaits tiem, kam vajadzīgs minimāls atbalsts. “Šī būtu daudz vienkāršāka, klientam ērtāka un mērķtiecīgāka sistēma bez pierādījumu dokumentiem, taču jārēķinās ar cilvēku skaita un izmaksu pieaugumu,” norāda E. Celmiņa. Šis priekšlikums vēl jāapspriež gan ar ministrijas politisko vadību (kad būs izveidota jaunā valdība), gan partneriem – nevalstiskajām organizācijām un pašvaldībām.
Painteresējos, kā priekšlikumu par modeļa maiņu vērtē pašvaldības. “Siguldas novadā pašvaldībā asistenta pakalpojumus saņem 88 personas ar invaliditāti,” stāsta K. Freiberga.
“Ir klienti, kuriem nepieciešamā asistenta pakalpojuma apjoms katru mēnesi gada laikā būtiski nemainās. Izvērtējot klientu sociālās aktivitātes, ārstniecības, rehabilitācijas pakalpojumu nepieciešamību, varētu domāt par noteiktu pakalpojuma apjoma piešķiršanu, neprasot ik mēneša atskaites, apliecinājumus. Tad ir jābūt arī izstrādātam izvērtēšanas instrumentam, lai pēc vienotiem kritērijiem noteiktu nepieciešamo atbalstu un asistenta pakalpojuma apjomu.”
Vērtēšanas instruments būtu LM izstrādātā anketa un metodika, kā izvērtēt, vai cilvēkam vajag ļoti daudz atbalsta vai vidēji daudz, vai minimāli. Jelgava bija to sešu pašvaldību vidū, kurās šī anketa jau ir izmēģināta. Jelgavas sociālo lietu pārvaldes darbiniece Ilze Vāverīte uzskata, ka sociālajiem darbiniekiem pieaugs darba apjoms un atbildība – lemt par asistenta pakalpojuma apjomu katrai personai ar invaliditāti.
“Jāizglīto sabiedrība”
Jēkaba asistente Sigita Skujiņa katru darbadienu ierodas pie puisīša ģimenes astoņos, saģērbj zēnu, nostumj ratiņkrēslu pa kāpnēm pusstāvu zemāk līdz liftam un tad ar autobusu ved uz dārziņu, kas piemērots bērnam ar invaliditāti.
Sigitu izmēģināt asistentes darbu savulaik aicinājusi draudzenes māsīca, pieredzējusi asistente bērniem ar invaliditāti. Sigita ir strādājusi gan ar neredzīgu bērnu, gan ar bērniņu, kam ir cerebrālā trieka, un sapratusi, ka šī ir viņai piemērota joma. Daudz ko apguvusi pašmācības ceļā.
“Vienmēr, kad spriež par personu ar invaliditāti integrāciju, ir runa par to, ka gribam šos bērnus un pieaugušos ielikt mūsu vidē,” secinājusi Sigita. “Bet tas ir abpusējs ceļš. Ir gan jāizglīto sabiedrība, gan jāgādā par vides pieejamību. Reizēm, kad stumju Jēkabu ratiņkrēslā pa ietvi, cilvēki blenž uz viņu. Kāpēc? Tāpēc, ka nezina par invaliditātes diagnozēm. Jēkabs nerunā, taču ir intelektuāli attīstīts zēns. Esmu strādājusi arī ar divdesmitgadīgu puisi. Mēs braucām vilcienā, pienāca biļešu pārdevēja un dzina puisi ārā no vietas, jo tā esot viņas vieta. Sacīju – cienītā, uzrādiet invalīda apliecību.”
Sigita piemin, ka Skandināvijas valstīs mācīties par asistentu ir alternatīva militārajam dienestam. Bet Latvijā ļoti trūkst asistentu, īpaši tādiem bērniem ratiņkrēslā, kam būtu vajadzīgi puiši, kas fiziski spēj izcilāt. “Jaunieši, kas mācās par fizioterapeitiem, psihologiem, logopēdiem, varētu prakšu laikā strādāt ar šiem bērniem,” spriež S. Skujiņa.
Sigita uzskata, ka jaunieši, kas vēl domā, kādu profesiju apgūt, vairāk būtu jāinformē par darbiem, kuros var daudz palīdzēt citiem:
“Man tagad ir 34 gadi, un esmu atradusi savas dzīves aicinājumu. Bet es varēju šajā jomā būt daudz agrāk un jau citā profesionalitātes līmenī, kā fizioterapeite, un dot lielāku labumu sabiedrībai.”
DACE KOKAREVIČA
Publikāciju projektā “Cieņpilnu dzīvi visiem” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Latvijas Avīze”.
