Gada laikā 40 personas ir pārsūdzējušas Veselības ministrijai (VM) Nacionālā veselības dienesta (NVD) pieņemtos lēmumus par atlīdzību pacientam par veselībai nodarītu kaitējumu un tikai trijos gadījumos tā ir pārskatījusi apmaksas apmēru par labu pacientam, kas daļai pacientu liek domāt par taisnības meklēšanu tiesā, šodien vēsta laikraksts "Latvijas Avīze".
Laikraksts vēsta, ka ministrija vairākumā gadījumu vienkārši nemaina Veselības inspekcijas atzinumus par nodarīto kaitējumu.
VM Juridiskās nodaļas vadītājs Raimonds Osis atzina, ja ministrijā būtu eksperti, tad pastāvētu iespēja inspekcijas atzinumu nodot viņiem, bet viņiem nav šādu ekspertu.
“Ministrija nedarbojas pēc principa – pacientu neapmierina atzinums, un ministrija automātiski nozīmē citu ekspertu. Tas paredzēts tikai tiesu ekspertīzēs. Mums ir viens instruments, ko mēs lietojam samērā bieži, – aicinām profesionālās ārstu asociācijas sniegt savu viedokli. Taču jāņem vērā, ka mums nav tiesību asociācijai uzlikt par pienākumu sniegt atzinumu par konkrētiem jautājumiem, bet mēs varam to lūgt,” skaidroja Osis.
Ministrijas kādā gadījumā piesaistītie eksperti – Latvijas Onkologu asociācija, gan arī Latvijas Radiologu asociācija norādījušas, ka pēc saviem statūtiem sabiedriskās organizācijas nevar sniegt juridisku vērtējumu un paļaujas uz Veselības inspekcijas kompetenci.
“Šāda viedokļa sniegšana faktiski būtu pretrunā ar biedrības statūtiem, jo Latvijas Onkologu asociācija neizslēdz viedokļu atšķirības starp biedrības biedriem. (..) Šajā gadījumā Latvijas Onkologu asociācija pilnībā paļaujas uz Veselības inspekcijas kompetenci,” atzina Onkologu asociācijas prezidents Jānis Eglītis.
Turklāt Osis piebilst, ka ministrija vērtējot tikai to, vai inspekcija rīkojusies atbilstoši normatīvo aktu prasībām, un pārliecinās, vai lietā ir pietiekami daudz pierādījumu. “Gadās, ka tiek konstatēts, ka visi pierādījumi nav iegūti. Piemēram, magnētiskās rezonanses izmeklējums, kurš parāda, ka veselībai nodarītais kaitējums ir plašāks, nekā sākotnēji aprakstīts,” pastāstīja ministrijas jurists. Ministrija arī pierādījumus nemeklē, tos piegādā sūdzības iesniedzējs – pacients.
Ārvalstu eksperti (Eiropas Veselības aprūpes pakalpojumu un sociālās aprūpes uzraudzības organizāciju ekspertu grupa), kas pētījuši veselības aprūpes kvalitātes un pacientu drošības jautājumus Latvijā un 2018.gada oktobrī uzrakstījuši ziņojumu, uzskata, ka šāda veida jautājumi nerastos, ja Veselības inspekcija darbotos kā neatkarīga iestāde ar pietiekami kvalificētiem ekspertiem, kas pārzina visu aktuālo klīnisko praksi un tehnoloģijas, lai varētu vērtēt visas lietas, kuras viņi vada kā eksperti.
Ziņojumā var izlasīt, ka Latvijā daudzu aptaujāto (pacientu, amatpersonu) uzskats ir tāds, ka inspekcija darbojas pēc politiskajiem norādījumiem, nevis neatkarīgi un pārredzami. Eksperti secinājuši, ka inspekcijas rīcībā nav formālu instrumentu, lai nodrošinātu neatkarību no politiskās vadības un ietekmes. Lai inspekciju varētu uzskatīt par neatkarīgu valsts organizāciju, būtu maināms tās juridiskais statuss, tieši pakļaujot to Ministru kabinetam ar neatkarīgu priekšsēdētāju, kas iecelts, piemēram, uz noteiktu laiku. Tad, visticamāk, varētu spriest par Veselības ministrijas atbrīvošanu no funkcijas, kuru tā veic tikai formāli.
“Vēl neesmu paguvusi iepazīties ar ekspertu atzinumu par mūsu valsts veselības aprūpes kvalitāti un pacientu drošību. To noteikti izdarīšu, tad arī varēšu komentēt sīkāk,” atbild veselības ministre Ilze Viņķele.
Tikmēr Medicīnas tiesību juriste un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Solvita Olsena uzskata, ka ministrijai, kuras uzdevums ir veidot nozares politiku, nebūtu jānodarbojas ar Veselības inspekcijas atzinumu pārskatīšanu.
“Piemēram, Zviedrijas sistēmā sākotnējos lēmumus, par kuriem radies strīds, pārbauda neatkarīgu speciālistu komisija. Tā ir autoritatīva neatkarīga institūcija, kurai ir gan zināšanas, gan prasmes, lai cilvēks tai varētu uzticēties. Turpretī Latvijā pacients tiek mānīts, ka ministrija vai tiesa mainīs inspekcijas atzinumu par labu pacientam. Valsts nauda tiek šķērdēta pilnīgi nekam. Manā praksē bijuši daži reti gadījumi, kad tiesa atrod kādu kļūdu inspekcijas lēmumos,” laikrakstam stāsta Olsena.
Olsena stāsta, ka parasti tiesa akli tic tam, ko saka inspekcija. Tiesa tā arī raksta, ka tai neesot nekāda pamata apšaubīt to, ko atnāk un pasaka inspekcijas pārstāvis. Tam, ko pasaka pats pacients, esot maza nozīme. “Vēlreiz prasīt viedokli tam pašam inspektoram, kurš jau to ir sniedzis sākotnēji inspekcijas atzinumā, kuru pacients ir pārsūdzējis, ir pilnīgi bezjēdzīga darba organizācija, jo šādā veidā neko nevar sasniegt. Lietas būtība netiek pārskatīta,” secina Olsena.
Līdzīgās domās ir arī Ronalds Rožkalns, zvērināts advokāts, kuram ir arī ārsta diploms, kurš pastāstīja, ka līdz tiesai nonākot daudz lietu.
“Nesen saņēmu Administratīvās rajona tiesas Jelgavas tiesu nama spriedumu, kurā ir atzīts, ka NVD un VM lēmumi ir bijuši prettiesiski un pacientei pienākas atlīdzība. Tiesā vērsās paciente, kuru operējot ķirurgs nepamanīja blakus esošu orgānu un to savainoja, kā rezultātā radās smagi sarežģījumi, kas atstās iespaidu uz pacientes visu atlikušo mūžu. Veselības inspekcija uzskatīja, ka šis gadījums neesot nekas ārkārtējs, jo ārsts jau nav gribējis ļaunu, tātad kaitējums neesot radīts ar ļaunu nolūku. Paciente NVD lēmumu bija pārsūdzējusi ministrijai, bet tas tika atstāts negrozīts,” stāsta Rožkalns.
Tomēr tiesa lietas apstākļiem deva objektīvu novērtējumu, proti, ka šāda pieeja ir nepareiza un tika nolemts nodot šo lietu inspekcijai jaunai izskatīšanai, un pēc tam ar pacienti tiks lemts, vai lietu pārsūdzēt augstākai instancei.
“Tiesās nereti jāsaskaras ar problēmu, ka tās ne līdz galam piemēro tos pierādīšanas līdzekļus, kādus likums paredz. Pat ja administratīvās tiesas konstatē, ka Veselības inspekcija ir kļūdījusies un nepareizi noteikusi kaitējumu un tā smagumu, tās mēdz vēlreiz nosūtīt šo pašu lietu izskatīt inspekcijai. No Administratīvā procesa likuma viedokļa šāda rīcība nav pamatota,” stāsta Rožkalns.
Viņaprāt, ja reiz pacients ir vērsies tiesā, tad pašām tiesām ir jānosaka, vai ir nodarīts kaitējums un cik smags tas ir bijis. Tiesai ir iespējams pieprasīt ekspertīzi, nopratināt lieciniekus, ir arī citi veselībai nodarītā kaitējuma pierādīšanas līdzekļi. Tiesu atsaukšanās uz to, ka tām nav speciālu zināšanu medicīniskajos jautājumos, neiztur kritiku, uzskata Rožkalns.
