Šoreiz nomainīju ceļabiedru un piedāvāju Gunāram 8. augustā braukt pārbaudīt vai tik tiešām Tukums ir tik smuks kā to mālē un vai ir arī pieejams cilvēkiem ratiņkrēslos.
Internetā noskatīju reisus, kuriem pretim bija zīme, ka autobuss būs pieejams cilvēkam ratiņkrēslā un agrā rīta stundā autoostā gaidījām to, nepiesakot 36 stundas iepriekš. Tāda info bija arī no autotransporta direkcijas, ka nav jāpiesaka. Kad piebrauca autobuss, tad palūdzu šoferi pabraukt vēl uz priekšu lai vidējās durvis vēl būtu uz gaidīšanas platformas. Un tad sākās pārsteigums, jo Latvijas sabiedriskais transports šoferis nebija apmācīts darboties ar pacēlāju. Tad nu sekoja zvans kolēģiem, kuri viņu pa telefonu instruēja kā darboties. Kad kaut kas neizdevās, tad šoferis ar kāju regulēja. Cirks😀. Tā nu 20 minūtēs izdevās Gunāru iecelt autobusā un varējām doties ceļā. Uz autobusa durvīm pamanīju akustiskās cilpas simbolu.
Pa ceļam vēlreiz kartē apskatīju vietas, kuras jau biju izlēmis Tukumā apskatīt. Ar nokavēšanos sasniedzām galamērķi un šeit jau šoferis bez aizķeršanās veiksmīgi darbojās ar pacēlāju. Tad novēlējuši labu ceļavēju devāmies apskatīt kā var tikt autoostā pie kasēm un ak vai kur ļoti stāva uzbrauktuve bija un pie durvīm vēl arī slieksnis. Kasē mums paziņoja, ka biļetes atpakaļceļam varēs iegādāties tikai stundu pirms reisa un par stāvo uzbrauktuvi tik noplātīja rokas, tad devāmies uz dzelzceļa stacijas labierīcībām. Gunārs akceptēja, ka viss kārtībā. Esot pielāgota. Tad nu tālāk devāmies centra virzienā.
Pa Pasta ielu uz centra pusi bija diezgan stāvs kāpums. Nevarējām paiet garām pasaules kultūras telpas “Tukku Magi” pagalmam. Tajā dienā nekas šeit nenotika. Uztaisīju dažus fotouzņēmumus un pa kalniņu devāmies tālāk.
Tā nu mēs nonācām pie Salmu muzeja, kurš atrodas Dārzniecības ielā 4A. Sazinājāmies ar muzeja saimnieci pa telefonu 29495746 un nonācām salmu pasaku valstībā. Ļoti laipni no saimnieces puses, ka atļāva mums muzeju apmeklēt bezmaksas. Pat ābolus piedāvāja un nofotogrāfēja mūs. Muzejam ir 14 gadi un tāds ir vienīgais Latvijā. Tajā ir aplūkojami no salmiem veidoti pasaku tēli un citas skulptūras. Muzejs ir daļēji pieejams cilvēkiem ar invaliditāti, pa pagalmu var ērti pārvietoties. Vienīgi labierīcības nav pielāgotas un netiek 2. stāvā. Ieejas maksa cilvēkiem ar invaliditāti divi eiro un piecdesmit centi. Tāda pat maksa arī ārzemju cilvēkiem ar invaliditāti. Norēķināšanās gan tikai skaidrā naudā.
Par nākamo objektu izvēlējāmies pilsētas Domi Talsu ielā 4. Tā kā sanāca iet garām lielajam RIMI, tad pārbaudījām arī tur tualetes pieejamību. Arī šeit Gunārs akceptēja, ka ir pielāgota. Pie Tukuma novada Domes bija 2 stāvvietas cilvēkiem ar invaliditāti, pārvarama uzbrauktuve, ieejas durvis atvērās automātiski.
Netālu no Domes J.Raiņa ielā 18 bija restorāns “Chili Grill”, tāpēc devāmies uz to paēst pusdienas. Iekļūšana ēstuvē bija ērta bez šķēršļiem, labierīcības gan nebija pielāgotas un kā par nelaimi ēdienu gaidījām gandrīz stundu. Triecientempā kā Gunārs teica apmānījām vēderus un devāmies apskatīt nākamos objektus vecpilsētā, kur dominēja bruģēti celiņi.
Tukuma mākslas muzejā Harmonijas ielā 7 nevarēja tikt iekšā pakāpiena dēļ. Par to informējām muzeja darbinieci. Šaurās ietves dēļ pandusu tur grūti būtu uzstādīt. Līdz mākslas galerijas “Durvis” ārdurvīm varēja tikt pa lēzenu uzbrauktuvi, bet iekšā šauro durvju dēļ netikām iekšā. Pirms tam visittukums.lv lasīju, ka Galerija “Durvis” ir pieejama cilvēkiem ar pārvietošanās grūtībām. Diemžēl galerijā neatradu nevienu darbinieku, lai pateiktu, ka nav pieejama viņu iestāde. Tālāk devāmies nobildēties pie Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica pieminekļa. Viņš mācījies Tukuma skolā, kura atrodas netālu no pieminekļa. Tad uztaisīju foto pie strūklakas un mēģinājām apmeklēt pilsētas vēstures muzeju “Pils tornis” Brīvības laukumā 19A. Muzeja 1. stāvs bija pieejams cilvēkiem ratiņkrēslā. Bija jāpārvar sliekšņi. Par šo tēmu arī aprunājāmies ar muzeja darbinieci, kura solīja laboties. Tā kā lifta nebija, tad uz 2. stāvu nebija iespējams tikt. Labierīcības arī nebija pielāgotas. Tātad muzejs ir daļēji pieejams. Muzeja izstāde stāsta par pilsētas vēsturi no seniem laikiem līdz pat mūsdienām. Tukuma Pils tornis ir Livonijas ordeņa pils, no kura saglabājies vien neliels mūra fragments. Ieejas maksa visiem cilvēkiem ar invaliditāti, arī ārzemniekiem ar invaliditāti viens eiro.
Viss ieplānotais apskatīts un dodamies atpakaļ uz autoostu. Šoreiz šoferis bija diezgan īgns un teica, ka bija jāpiesaka iepriekš brauciens, neskatoties uz to, ka šis reiss bija pieejams cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Neatteica mums jau braucienu, bet piekodināja lai nākamreiz piesakam laicīgi, jo pacēlājs var nestrādāt vai var būt brāķēts. Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks✊. Šo jautājumu vai tik tiešām 36 stundas iepriekš jāpiesaka, ja pretim reisam ir attiecīgā zīme norūtēju tālāk autotransporta direkcijai. Ar pacēlāju problēmas nebija, tikai Rīgas autoostā Gunāru izlaida uz braucamās daļas.
Tādi mums sanāca piedzīvojumi Rīgā un Tukumā. Ja arī Jums ir kas padomā kur vēl mums doties izlūkot pieejamību, tad neslēp sveci zem pūra un padalies ar info!
