Tik ātri pienāca augusts, bet vasara vēl turpinās un mēs ar Voldemāru turpinam apsekot Rīgas dažādu ēku pieejamību. Šoreiz izvēle krita par labu dažām baznīcām.
Ar 15. trolejbusu aizbraucām līdz pieturai “Katoļu iela” un devāmies Katoļu ielā apskatīt divas baznīcas. Pirmais “pārsteigums” jau bija kā pārvarēt gājēju pāreju Lazdonas-Katoļu ielas krustojumā. Gan pārejas sākumā, gan beigās bija apmale un lai tiktu uz Katoļu ielas ietves, tad ceļš bija jāturpina pa braucamo daļu. Atkal darvas karote medus mucā tiem, kas šo visu brīnumu uzražoja. Veiksmīgi nokļuvuši uz ietves drīz vien sasniedzām Visu svēto pareizticīgo baznīcu, kura atrodas Katoļu ielā 10A. Šī ir viena no retajām baznīcām Rīgā, kurā ir ticis saglabāts celtnes sākotnējais, oriģinālais interjers. Ap baznīcu atrodas Klusais dārzs. Agrāk tur ir bijusi kapsēta. Baznīca cilvēkiem ratiņkrēslos nebija pieejama, jo iekļūšana tajā bija tikai pa trepēm. Tā kā iekštelpās nedrīkstēja fotogrāfēt, tad uztaisīju dažus kadrus ārpusē un devāmies tālāk.
Katoļu ielā 16 bija mūsu nākamais objekts – Rīgas Svētā Franciska Romas katoļu baznīca, kura būvēta neogotikas stilā. Arī šeit nebija reāli tikt iekšā, jo bija jāpārvar ļoti stāva uzbrauktuve, kas bija nereāli. Voldemārs aiz šausmām pat saķēra galvu. Vai vai vai, kā tā var? Labierīcības bija blakus baznīcai, bet arī tās nebija pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Apmetām goda riņķi apkārt baznīcai, kuras dārzā atrodas katoļu priesteru kapi.
Atvadījāmies no Katoļu ielas baznīcām un pa Jēkabpils ielu devāmies uz Rīgas Jēzus Evaņģēliski luteriskā baznīcu, kura atrodas Elijas un Jēzusbaznīcas ielas krustojumā. Šī baznīca ir lielākā vēsturiskā koka celtne Latvijā, kā arī viena no lielākajām koka baznīcām Eiropā. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde Eiropas kultūras mantojuma dienu ietvaros šo baznīcu ir atzinusi par vieniem no vislabāk sakoptajiem un restaurētajiem valsts nozīmes kultūrvēsturiskajiem objektiem Latvijā.
Apkārt baznīcai bruģēts ceļš un tai priekšā tāds līdzenāks bruģis pa kuru arī tikām tuvāk ēkai. Lai tiktu uz pandusa, tad bija jāpārvar bruģis, kas bija nedaudz sarežģīti. Ieteicu darbiniecei šo mazo daļu lai tiktu uz pandusa tomēr pārveidot. Pie ārdurvīm bija neliels slieksnis, pa baznīcas iekštelpām varēja brīvi pārvietoties, labierīcības nebija pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Secinām, ka šī baznīca ir daļēji pieejama.
Nākamajā dienā turpinam apsekot baznīcas Rīgas centrā netālu no Apeirons biroja. Pirmo apskatam Svēto Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcu Brīvības ielā 56. No Brīvības ielas puses baznīcā nevar tikt, bet gan no Blaumaņa ielas un bija arī norāde uz kādu tel.nr.zvanīt lai varētu iekļūt baznīcā. Un tiešām lai tiktu ēkā, tad tiek izlikti pārnēsājami pandusi un tiekam iekšā. Dievnamā izvietota unikāla svētbilžu kolekcija. Labierīcības ir, bet nav pieejamas. Kopumā baznīca ir daļēji pieejama.
Tālāk jau dodamies uz Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāli, kura ir viena no ievērojamākajām pareizticīgo kulta celtnēm Latvijā. Padomju savienības laikos katedrāli slēdza un pārbūvēja par „Zinību namu” un kupolā iekārtoja planetāriju. Diemžēl šeit Voldemāru gaidīja vilšanās, jo trepju dēļ nevarēja tikt baznīcās un aplūkot to no iekšpuses. Apsargs pat piedāvāja lai mēs ar viņu kopā pa trepēm ienesam Voldemāru. Nu nē. Mums svarīgākais ir, lai Voldemārs pats var ratiņkrēslā pārvietojoties tikt iekšā.
Tad pirms atgriezties birojā, apsekojām vēl Baznīcas ielā 12A esošo Septītās dienas adventistu baznīcu. Dievnama telpās varēja tikt iekšā bez problēmām. Uz 2. stāvu, kur tiek noturēti dievkalpojumi varēja tikt ar pacēlāju. Šeit arī ir pieejami dievkalpojumi zīmju valodā. Un ēkā bija arī pielāgota tualete. Tāpēc šī bija viena no retajām baznīcām, kura bija pieejama.
Divdiennieks pa baznīcām noslēdzies un gaidam ierosinājumus no Jums ko vēl apskatīt mums lai pārbaudītu pieejamību, kas palīdzēs Jums apskatīt šos objektus.
Baudiet fotogaleriju:
