Kad zvanījām mūsu stāsta varonim par iespējamo tikšanos, sākumā gan Pēteris uzdeva daudz jautājumu par to, kādēļ vēlamies interviju tieši ar viņu. Lai arī šķietami negribīgi, tomēr viņš piekrita sarunai ar mums. Kā atzina tikšanās laikā, šī viņam ir lieliska iespēja izrauties no ikdienas darbiem un kaut ko pamainīt. Kad ieradāmies Strazdumuižas neredzīgo ciematā, mums pretī nāca smaidošs kungs. Gan viņa sejas izteiksme, gan runas stils, gan arī balss tembrs lika domāt, ka mūsu saruna būs ar kādu dzīves gudru, intelektuālu un ļoti optimistiski noskaņotu cilvēku. Visas prognozes izrādījās patiesas.
Pēteris Locāns Pēteris ir neredzīgs jau kopš dzimšanas. Viņš uzskata, ka lielā mērā viņam tikt galā ar vizuālās uztveres nepilnību ir vieglāk, nekā cilvēkiem, kas redzi zaudējuši dzīves laikā. „Man varbūt nav tas vizuālais priekšstats, bet tajā pat laikā man ir bijis vieglāk sadzīvot, nekā tiem, kam vēl jātiek pāri redzes zaudējumam”, stāsta Pēteris. Pārvietojas mūsu stāsta varonis ļoti drosmīgi, salīdzinoši ar citiem cilvēkiem, kam ir redzes traucējumi. Iespējams, tas lielā mērā tādēļ, ka vide, kurā tikāmies, Pēterim ir ļoti labi pazīstama.
Informācija
Šobrīd mūsu stāsta varonis ir Latvijas neredzīgo biedrības direktora vietnieks. Ar, mūsuprāt, savu radio diktoram ļoti piemēroto balss tembru Pēteris strādā arī neredzīgo ciemata radio, kā arī vada Strazdumuižas organizāciju. Brīvajā laikā no šiem vadošajiem amatiem Pēteris ir, kā viņš pats saka, informācijas kolekcionārs. Viņa kolekcijā ir neskaitāmas audio grāmatas un ļoti apjomīgs mūzikas krājums, sākot no džeza, turpinot ar klasisko mūziku un beidzot ar latviešu šlāgermūziku. „To informāciju, protams, vajag ne tikai kolekcionēt, bet arī baudīt, gūt no viņas kādu labumu, intelektuālu pienesumu”, par savu hobiju stāsta Pēteris.
Pēteris Locāns
Arī mums bija iespēja redzēt, cik veikli Pēteris darbojas ar dažādām informācijas tehnoloģijām. Dators, piemēram, ar viņu runāja tik ātri, ka mēs nespējām izsekot līdzi visām darbībām. Arī no Brail printera mums nebija ne mazākās sajēgas, bet Pēteris pavisam brīvi mums Brail rakstā izdrukāja un nolasīja kādu tekstu, kas sagatavots lasīšanai radio. Kā izrādās, arī televizors var būt par veiksmīgu informācijas nesēju arī cilvēkam, kuram ir redzes traucējumi. Pēteris, piemēram, pasaules čempionātam hokejā sekoja līdzi ar televīzijas palīdzību. „Es tā visu laiku hokeju neskatos, bet uz atbildīgākajām spēlēm saņemos, esmu pie televizora un jūtu līdzi”, stāsta Pēteris.
Latvija
Lai arī nekad dzīvē Pēteris nav redzējis ne ūdeni, ne ezeru, ne debesis, tomēr viņš zina, ka skats, kas paveras uz Juglas ezeru ir skaists. „Kad mums te bija vecā estrāde, kas kādu laiku atpakaļ nodega, tad šeit bija vēl skaistāk”, stāsta Pēteris.
Pēteris vairākas reizes mūsu sarunas laikā norāda uz to, ka vajadzētu uz notikumiem raudzīties optimistiski un ka nav pamata tādam pesimismam, kāds šobrīd valda sabiedrībā. Tādēļ jautājām, vai ir kaut kas, uz ko mūsu stāsta varonis raugās pesimistiski. Pēteris īsu brīdi padomā un atbild: „Šķiet, ka nē, man nav pamata uz lietām raudzīties pesimistiski. Man patīk tas, ko es daru, esmu saticis cilvēkus, ar ko esmu vēlējies satikties un pa vidu visam neesmu arī pazaudējis savus vaļaspriekus.”
Jautājums, uz ko pēdējā laikā Apeirons Stāsti varoņi sniedz visai interesantas atbildes, ir par to, kāds pēc mūsu sarunas biedra domām ir tipiskais latvietis. Katru reizi iegūstam citu vērtējumu un katru reizi stāsta varonim ir pamatojums, kādēļ viņš (vai viņa) tieši tā vērtē tipisko latvieti. Pēteris uzskata, ka latvietis parasti ir atturīgs attiecībās ar citiem. „Varbūt tādēļ šī draudzība un noturīga latviešiem, tāpēc atturību nevar saukt par sliktu lietu”, paskaidro Pēteris. Tāpat arī Pēterim gribētos ticēt, ka latvietis tomēr ir strādīgs un apdāvināts. „Lai gan diez vai var teikt, ka tipiskais latvietis ir apdāvināts. Par to varētu izvērsties plaša diskusija”, smejoties filozofē Pēteris.
Uzvaras bulvāris Jautājot, vai stāsta varonis sevi uzskata par patriotu, Pēteris viennozīmīgi atbild, ka nē. „Šis cēlais vārds lai paliek tiem, kas ir gājuši karā vai stāvējuši barikādēs. Mēs esam lojāli pret savu valsti un varbūt mums ir zināmas mīlestības izjūtas, bet vārdu patriots es noteikti nelietotu sevis raksturojumam”, stāsta Pēteris. Šo tematu aizskārām, jo mūsu tikšanās bija devītajā maijā. Par Padomju armijas uzvaru pār Vācijas karaspēku Pēterim ir savs viedoklis. Precīzāk sakot – viedoklis ir par tiem, kas joprojām šo dienu atzīmē ar lielu entuziasmu. „Man šķiet, ka viņi lolo kaut kādas pagātnes ilūzijas un vēlas dzīvot pagātnē. Viņi to dara pagātnes, nevis šodienas vai nākotnes labā”, uzskata Pēteris.
Pēteris savā stāstījumā ir tik pārliecināts, spēj tik argumentēti un racionāli pamatot pat emocionālus uzskatus, ka mums nākas vien piekrist visam, ko viņš stāsta. Stāsta beigās gan vēlamies kaut ko novēlēt nevis Pēterim, bet gan tiem, kas kādreiz varētu nonākt saskarsmē ar mūsu stāsta varoni. Novēlam uzklausīt un sadzirdēt šī neparastā cilvēka (jeb varoņa) balsi, dzīves gudrību un padomus, kas var izrādīties iedvesmojošāki par 12, 16 vai 18 gadiem skolas solā!
