Neredzīgā Anna Dubovika strādā uzņēmumā, kas izplata speciālos tehniskos līdzekļus cilvēkiem ar redzes traucējumiem.
Šajā darbā viņa varējusi iekārtoties, pateicoties Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) piedāvātajai subsidēto darba vietu programmai. Anna gan atzīst, ka cilvēkiem ar redzes traucējumiem vai vispār invaliditāti darba tirgū nav viegli iekļūt.
Anna uzņēmumā Exceed strādā vairāk nekā gadu, un viņai darbs patīk – labprāt arī turpinātu strādāt pēc projekta beigām, tas ir, pēc subsidētā darba atbalsta. «Palikt atkal bez darba ļoti negribētos», sarunā atklāj Anna, «jau iepriekš vēlējos šeit strādāt, taču tolaik nebija iespējas pielāgot darba vietu. Pirms pāris gadiem ar kompānijas vadītāju Gati Grīntālu izveidojusies sadarbība, un viņš mani iedrošināja pieteikties uz subsidēto darba vietu». Anna šajā uzņēmumā nav pirmais darbinieks ar invaliditāti. «Mana motivācija ir tāda: uzņēmums piedāvā produkciju cilvēkiem ar redzes invaliditāti, klienti lielākoties ir vājredzīgi un neredzīgi cilvēki, tātad jādod iespēja viņiem arī strādāt», skaidro Gatis. Uzņēmēja teju vienīgais uzstādījums, meklējot darbinieku, lai viņam ir vēlme strādāt, jo pārējo var iemācīties. Pieredze ir dažāda: bija cilvēki, kuri visu laiku nenostrādāja, jo atrada citu darbu, bet ir bijuši darbinieki, kuriem veselības problēmas saasinājās tik ļoti, ka nācās atteikties no vēlmes strādāt.
Pilna slodze
Annas galvenais pienākums ir konsultēt klientus par kompānijas piedāvātajiem palīglīdzekļiem, piemēram, Braila rindu, datorprogrammām neredzīgajiem. Viņai arī jāgatavo produkcijas instrukcijas Braila rakstā, jāpapildina mājaslapas saturs. «Sākums nebija viegls. Biedēja daudz kas – tas, ka jāzina visi te piedāvātie produkti un jāskaidro, kā tie darbojas. Lūk, modinātājpulkstenis un rokaspulkstenis, kurš «runā». Visbiežāk gan te ienāk neredzīgie, un viņiem man nav problēmu paskaidrot, kas ir kas un ko ar to dara. Bet, kad ir runa par lupām un tehniku, kas paredzēta vājredzīgajiem, tad saucu Gati palīgā», norāda Anna, piebilstot, ka joprojām satraucot tas, ka arī kase ir viņas atbildībā. Jā, un liels izaicinājums bijis prast atbildēt uz telefona zvaniem!
Lai arī tā ir it kā pašsaprotama lieta pastāvīgā darbā, tā dēļ nācies pārkārtot dienu un pierast arī pie tā, ka jāstrādā pilna slodze – astoņas stundas dienā. Līdz tam bijis daudz īsāks darba laiks – Anna iepriekš strādāja bērnudārzā. Darba atrašana prasījusi ilgu laiku un spēkus, Anna gājusi uz daudzām darba intervijām. Diemžēl vairākumā vietu atteikts. Vienīgi ebreju kopienas pirmsskolas iestāde atsaukusies. «Biju pateicīga, ka pat tad, kad saprata, ka ir virkne pienākumu, ar ko neredzīgs cilvēks nevar tikt galā, izglītības iestādes vadība neuzteica darbu, bet uzticēja man koncertmeistares pienākumus, jo man ir mūzikas pedagoga izglītība», stāsta Anna.
Iztiek bez asistenta
Pašreizējā darba liels pluss ir tā tuvums Annas dzīvesvietai – neredzīgo ciematiņā Juglā. Uz darbu var nokļūt bez asistenta palīdzības. Šo vidi sieviete ļoti labi pazīst, arī cilvēki zināmi. Desmit minūtes, un esi jau darbā. Ziemā gan ilgāk. Darba devējs Gatis pavelk uz zoba: jo jārunā pa telefonu… «Nē, pašreizējos laika apstākļos noteikti nē, jo uzmanīgi jāseko, kur eju. Sniegs, kas piesedzis orientierus, ātri vien var sajaukt galvu, un cik tur daudz vajag – re, jau apmaldījusies», saka Anna. Darbā viņai nekad nav garlaicīgi, un darbs ar klientiem ir ļoti daudzpusīgs. Gatis piebilst, ka šad un tad abi pārrunājot komunikācijas lietas, viņš iesaka, kā labāk rīkoties konkrētās situācijās turpmāk. Pat izspēlējot etīdes, lai labāk iejustos lomā. Diez vai «standarta darba vietā» kāds tā noņemtos ar jauno darbinieku – subsidētajai darba vietai tomēr ir šī priekšrocība. Ik pa laikam arī jāuzmundrina un jāstiprina pašapziņa, sakot – viss būs labi, tev viss sanāk!
«Man gribas būt labākai», saka Anna. Arī tāpēc, ka darba tirgū ir konkurence. Daži domā, ka tādā darbā var tikai sēdēt un dzert kafiju. Tā domājot arī citi cilvēki ar invaliditāti. Anna uzskata: jo vairāk neredzīgu cilvēku strādās, jo mazāk viņiem atliks laika muļķībām. Vaicāta, vai daudzi viņas draugi un paziņas no ciematiņa strādā, Anna atbild, ka ļoti maz – ne tāpēc, ka negribētu, bet gan darba iespēju trūkuma dēļ. Gatis gan viņai oponē – nereti šķērslis ir pašu negribēšana un bailes. Saka, tas būs par grūtu, nespēšu iemācīties, netikšu galā. Sliktākais ir tas, ka cilvēks pat nemēģina. Tāpēc jau viņam galvenais uzstādījums esot – motivācija strādāt! Anna esot pozitīvs piemērs, viņa strādājot labprāt, ir atbildīga un uzņēmīga.
Sākums nebija viegls. Biedēja daudz kas – tas, ka jāzina visi te piedāvātie produkti un citiem jāskaidro, kā tie darbojas.
Vēlme izglītoties
To apliecina arī Annas vēlme gūt jaunas zināšanas. Kad beigusi Strazdumuižas vidusskolu, kur mācās vājredzīgi un neredzīgi bērni, turpinājusi izglītoties. Iestājusies Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas mūzikas pedagogos – vispirms bakalauru, pēc tam maģistru programmā. Klātienē. Katru dienu braukusi uz augstskolu. Protams, to varējusi darīt, pateicoties savam radiniekam, kurš palīdzējis tur nokļūt, jo skola Imantā, Rīgas otrā pusē. Un kur tad vēl vides pieejamība! Lai pamēģina kāds redzīgais ar aizsietām acīm iekāpt vilcienā ar tā stāvajiem pakāpieniem – ja kāds nepalīdzēs, nespēs! Gatis viņai pievienojas – pat svaigi remontētās ielas nav piemērotas neredzīgiem cilvēkiem, tostarp leģendārā Krišjāņa Barona iela, kur vadlīnijas atduras pret reklāmas stabiem. Citviet ārzemēs tas ir likums.
Annai ir arī savs viedoklis par izglītības pieejamību. Lai spētu izlasīt speciālo literatūru, nācies pat ņemt akadēmisko gadu – materiāli jāieskenē, tad tos var kāds nolasīt priekšā. Tas ir dubultdarbs. Tiesa, tagad tādu ieskenētu tekstu var noklausīties ar īpašu tehnoloģiju palīdzību. Augstskolām tomēr būtu jāpadomā par iespēju studēt neredzīgajiem – tātad nodrošināt obligāto literatūru Braila rakstā. Ir taču 21. gadsimts, kad tehnoloģijas to atļauj darīt. Aizbildinājums, ka šādu cilvēku ir ļoti maz, pavisam neatbilst laikmeta garam, kad tik ļoti tiek uzsvērta integratīvā un iekļaujošā izglītība.
Anna varētu turpināt izglītoties un strādāt. Vai ies pa mūzikas ceļu? Jā, tā vienmēr bijusi svarīga viņas dzīves puse. Anna joprojām dzied Latvijas Neredzīgo biedrības korī “Jolanta” diriģenta Arnolda Skrides vadībā, tāpēc iecere ir studēt mūzikas terapiju vai speciālo pedagoģiju. Protams, gribētos iegūt sertifikātu, kas dotu tiesības tulkot un rediģēt materiālus Braila rakstā. Daudz ko nosaka vēlēšanās mācīties un arī riskēt. Un Annai tā ir.
AISMA ORUPE
Neatkarīgā Rīta Avīze gaidīs jūsu ieteikumus, pieredzes stāstus, jautājumus uz e-pastu: atbalstaplecs@nra.lv.
Tematiskais pielikums personām ar invaliditāti Atbalsta plecs ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Atbalsta plecs publicēto rakstu saturu atbild Neatkarīgā Rīta Avīze.
https://nra.lv/ekonomika/latvija/270784-annas-cels-darba-tirgu.htm
