Aktualitātes

Ilona* jau aptuveni 11 gadus sadzīvo ar multiplo sklerozi (MS). Tā ir ļoti smaga un hroniska slimība, kas dzīvē ievieš daudz korekciju, jo cilvēka organisms uzbrūk pats sevi, MS gadījumā – mielīna apvalkam, kas sargā vairākas nervu šūnas. Ilona nespēja pabeigt maģistrantūru, viņa vairs nav fonētikas un ētikas skolotāja. Tomēr, kā atzīst Ilona pati, viņa ir spītīga būtne, par ko liecinot viņas un viņas vīra drosmīgais lēmums veidot kuplu ģimeni. „Tagad man ir trīs bērni: divi puikas un meitene. Tieši tā arī vēlējos. Lasot Astrīdas Lindgrēnas grāmatas, man šāda kombinācija šķita visinteresantākā,” atzīst Ilona.

Tikšanās ar šī stāsta varoni notika benzīntankā. Ārā bija saulains, silts laiks, uzreiz pēc Apeirons Stāsti komandas ierašanās, pie benzīntanka Purvciemā piestāja arī pelēcīgi zils Ford busiņš. Mikus izkāpa ārā un uzreiz devās apraudzīt savus darbiniekus. Tikai pēc tam nāca aprunāties ar mums. Šoreiz stāsts ir par Miku, kurš ir būvdarbu vadītājs, tēvs savām meitām un vienkārši interesants cilvēks.

Katru rītu birojā noskan izteiksmīgs „Labrīt!”, tad tas pats tiek sacīts katram atsevišķi, pievienojot arī rokas spiedienu. Apstaigājis visus kolēģus, Aigars ķeras klāt kārtējai skiču, projektu un e-pastu kaudzei. Viņš ir Latvijā vienīgais vides pieejamības eksperts ar atbilstošām zināšanām un sertifikāciju. Savu arodu Aigars apguvis ne vien semināros, bet arī praktiski katru dienu. Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma Aigars pārvietojas ratiņkrēslā. Lai arī sākumā viņš ļoti centies nostāties uz savām kājām, pēc kāda laika nācies saprast: „tie rati tagad ir un jādomā, kā tālāk dzīvot”.

Kad zvanījām mūsu stāsta varonim par iespējamo tikšanos, sākumā gan Pēteris uzdeva daudz jautājumu par to, kādēļ vēlamies interviju tieši ar viņu. Lai arī šķietami negribīgi, tomēr viņš piekrita sarunai ar mums. Kā atzina tikšanās laikā, šī viņam ir lieliska iespēja izrauties no ikdienas darbiem un kaut ko pamainīt. Kad ieradāmies Strazdumuižas neredzīgo ciematā, mums pretī nāca smaidošs kungs. Gan viņa sejas izteiksme, gan runas stils, gan arī balss tembrs lika domāt, ka mūsu saruna būs ar kādu dzīves gudru, intelektuālu un ļoti optimistiski noskaņotu cilvēku. Visas prognozes izrādījās patiesas.

Uzzinājām, ka ir meitene Anna, kurai konstatēta bērnu cerebrālā trieka, taču, pateicoties dažādiem iemesliem, Anna ar slimību sadzīvo veiksmīgāk, kā citi jaunieši ar līdzīgu diagnozi. Ieradāmies pie Annas mājās Purvciemā. Visai omulīga privātmāja. Annas mamma sagaidīja mūs ar biezpiena pankūkām un kafiju.

Pavasarīgi saulaina pēcpusdiena aizved Apeirona komandu Madonas novada virzienā. Ļaudonas pagastā satiekam Dauģu ģimeni- Ingunu ar dēliem Raivo un Elvi. Dvīņubrāļi slimo ar bērnu cerebrālo trieku. „Dievs uzliek tādu nastu kādu var panest, bet vai tāda tiešām ir mana nasta? Darbosimies cik varēsim, galvenais ir neapstāties!”, noteic dēlu mamma Inguna.

Stāstu par Arvīdu ir grūti iesākt. Ne jau tādēļ, ka viņš ir citāds kā daudzi, bet gan tādēļ, ka 27 gadus vecajam ogrēnietim ir izdevies mūs apburt. Tik ļoti pārņemt savā varā, ka grūti likt vārdus uz papīra, jo šeit nav jārunā par faktiem, bet gan emocijām, kuras bieži nepakļaujas valodas ierobežojumiem.

Parasti, kad draugu vai kolēģu kompānijā ierodas Jānis, ir dzirdami cilvēku smiekli, sirsnīgi sveicieni un komplimenti. Jāni viņa draugi uzskata par vienu no sirsnīgākajiem cilvēkiem un to pavisam noteikti varam apstiprināt arī mēs – „Apeirons Stāsti” komanda. Uz sarunu esam aicinājuši pašu Jāni jeb, kā viņu pazīst plašāka sabiedrība – Jančuku.

Varētu ilgi rakstīt daudz emocionāli sāpīgus, pat traģiskus notikumus, lai izklāstītu Sintijas dzīvesstāstu, bet tas nebūtu īsti viņas gaumē. Sintija par sarežģītām situācijām visbiežāk runā smaidot vai nerunā vispār. Tieši tādēļ, lasot šo rakstu, iedomājieties, ka to stāsta Sintija smaidot, gluži kā fotogrāfijā.

„Mīļais cilvēk, Tu ar galvu draudzējies?!”, nodomāja Māris, kad viņam 1999.gadā piedāvāja kļūt par Liepājas Neredzīgo biedrības vadītāju. „Es esmu strādājis cukurfabrikā, esmu bijis bārmenis, bet organizācijas vadītājs...”, šobrīd, jau būdams ilggadējs Liepājas Neredzīgo biedrības līderis, savos iespaidos dalās Māris Ceirulis.