Aktualitātes

Transporta nozare lielākoties ir tā, kas palīdz pasaulei ātrāk griezties. Transportēt vajag teju ikvienu lietu un pavisam noteikti – katru no mums. Neieslīgšu garā problēmas un situācijas aprakstā, jo, šķiet, ikvienam ir skaidrs, ka transporta pārvadājumi ir vitāli nozīmīga sfēra jebkuram no mums. Šoreiz vēlos paust savu nostāju attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti un to, kā transporta nozare atvieglo (vai ierobežo?) cilvēku pārvietošanos. Jāatzīmē, ka Eiropā katram sestajam cilvēkam ir kāda veida invaliditāte, tādēļ šie jautājumi ir īpaši nozīmīgi visiem, nevis tikai kādai nelielai grupai cilvēku.

Pirms diviem gadiem cītīgi rakņājos pa internetu un atradu kādas 300 Latvijā reģistrētas nevalstiskās organizācijas, kuras saistītas ar cilvēkiem ar invaliditāti, ar veselības traucējumiem, labdarību un tamlīdzīgi.

Reiz runājām par to, ka derētu apvienot daudzos krīzes tālruņus 800xxxxx ar vienotu dispečerdienestu. Taču negaidīti uzzinājām kādu citu lietu. Izrādās, ka Latvijas un ES numerācijas sistēmā jau rezervēti īso kodu sešciparu numuri 116XXX. Konkrēti:

Vakar man personiski atrakstīja kāda dienas centra vadītājs: viņš jautāja, kā var sazināties ar savu nedzirdīgo darbinieku, kurš dzirdi zaudējis pēc insulta dēļ un zīmju valodu nemāk. Pašreizējā saziņa notiek uz papīra. Bet esot kādas ierīces, kas skaņu pārveido rakstītā tekstā, kur tās var iegādāties un cik maksā? Rakstīšot projektu, lai piesaistītu līdzekļus nodarbību attīstībai un uzlabotu komunikāciju.

Situācija. Persona E slikti dzird, un bērnībā viņai tiek piešķirta 3. invaliditātes grupa. Pēc vairākiem gadiem kārtējā medicīniskā komisija izdomā, ka viņa ar dzirdes aparātu dzird, un šo grupu noņem.

Dažas manas pārdomas. Tikko izlasīju ziņu portālā „Kas jauns” rakstu par cilvēku ar kustību traucējumiem Marutu Ruļuku, kura strādājusi rakstniecības muzejā uz pārbaudes laiku, kur viņa strādājusi par galveno grāmatvedi Rakstniecības un mūzikas muzejā.

Lai nokļūtu mājās Pārdaugavā, 21. janvārī pēc darba no Valdemāra ielas ar 25. trolejbusu braucu apkārt uz pieturu Brīvības ielā. Šeit parasti pārsēžos vai nu 3. vai 21. autobusā. Šoreiz nāca 271. mikroautobuss, kurš kā zināms, brauc līdz Stradiņu slimnīcai. Pulkstenis bija 17.52.

Katru rītu birojā noskan izteiksmīgs „Labrīt!”, tad tas pats tiek sacīts katram atsevišķi, pievienojot arī rokas spiedienu. Apstaigājis visus kolēģus, Aigars ķeras klāt kārtējai skiču, projektu un e-pastu kaudzei. Viņš ir Latvijā vienīgais vides pieejamības eksperts ar atbilstošām zināšanām un sertifikāciju. Savu arodu Aigars apguvis ne vien semināros, bet arī praktiski katru dienu. Jau kopš deviņdesmito gadu sākuma Aigars pārvietojas ratiņkrēslā. Lai arī sākumā viņš ļoti centies nostāties uz savām kājām, pēc kāda laika nācies saprast: „tie rati tagad ir un jādomā, kā tālāk dzīvot”.

Labdien, mīļie lasītāji! Šoreiz vēlos jums pastāstīt par puisi vārdā Artūrs, kurš, mācoties braila rakstā, sekmīgi absolvējis Liepājas Universitātes Pedagoģijas fakultāti.

Daugavpils šoseja, Koknesē pa kreisi Ērgļu virzienā un tad tikai taisni uz priekšu līdz, kā saka šī stāsta varonis, laukiem. „Mums jau te nav, piemēram, luksoforu!”, saka Gatis. Pirms 19 gadiem tieši viņš, spēlējot ar draugiem paslēpes, nolēma paslēpties elektrības transformatorā, kura durvis bija „aizslēgtas” ar sarūsējošu metāla stiepli. Kopš tā laika Gatim nav abu roku, bet, kā redzējām mēs, ir ļoti veiklas kājas, gudra galva un plats, ironijas pilns smaids.