Pavisam nesen iesaistījos kādā sarunā par speciālo skolu likvidāciju un neizpratni, kā tad tā - visi oligofrēni tagad mācīsies parastās skolās, kuras nav ne fiziski, ne emocionāli gatavas uzņemt šādus bērnus un jauniešus. Tāda, lūk, esot ierēdņu politika - likvidēt skolas, nesaprotot, ka šie bērni nevar mācīties un apmeklēt vispārizglītojošu skolu.
Nezinu, kas mani aizskāra vairāk – vai vārds oligofrēni un tamlīdzīgi apzīmējumi garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem, vai tas, ka šādu, iespējams, patiešām nepārdomātu, reformu rezultātā vislielākais zaudētājs būs pati sabiedrība. Ne tikai sociālajā darbā, izglītības jomā, bet arī medicīnā notiek (attīstītajās valstīs jau notikusi) pāreja uz cilvēka cieņu ietverošiem nosaukumiem, izceļot ikviena cilvēka vērtību un iespējas, nevis konkrētas slimības, traucējumus, kuri daudzos gadījumos patiešām ir smagi.
“Ar to es nedomāju pārspīlētu politkorektumu, kad mums jau vairs neļauj neko pateikt skaidrā valodā, bet vēlēšanos iegūt izpratni par lietām, kuras ir saistītas ar invaliditāti, kur mēs ļoti ātri varam nonākt strupceļā, ja lietojam vārdus, kuru nozīmi nezinām un nesaprotam”.
Kā mēs varētu iedomāties sarunu ar vecāku, kuram ir bērns ar garīgās attīstības traucējumiem, kurus visspilgtāk apraksta padomju medicīnas enciklopēdijas? Sociāli atbildīgas sabiedrības lielākais izaicinājums ir runāt tieši, konkrēti, bet vienlaikus ievērojot dažādu sabiedrības grupu viedokli, attieksmi pret sevi un citiem. Cilvēku ar invaliditāti nevalstiskās organizācijas ir paveikušas būtisku darbu, lai skaidrotu šos jautājumus gadu garumā, tā ir sabiedrības izglītošana un vienlaikus cilvēcības «kāpināšana», ar konkrētiem piemēriem parādot cilvēku ar invaliditāti dzīvi, kas vēl pavisam nesen bija slēpta.
“Vienā dienā mēs priecājamies par sportistu ar invaliditāti sasniegumiem, bet otrā dienā – sociālajos tīklos rakstām, ka bērniem ar invaliditāti jāpaliek mājās un parastā skolā nav ko darīt, jo viņi traucē”.
Rakstot par sociālās politikas jautājumiem vairāk nekā desmit gadus, esmu nonākusi pie secinājuma, ka ļoti daudzas lietas, cilvēkus mēs ikdienā joprojām neredzam un tāpēc «to nav». Kad kāda bērna ar invaliditāti mamma sociālajos tīklos uzrakstīja emocionālu vēstuli par savu dēlu, savu ikdienu, aprūpējot bērnu divdesmit četras stundas diennaktī, un ironiski sāpīgu piedāvājumu atdot dēlu cita aprūpē, komentāros daudzi nesaprata, ko mamma raksta un par ko vispār runā!? Tieši tāds iespaids rodas, lasot atbildes vēstules Ingai Baļei (biedrība Oranžais stars) no ministrijām. Jautājums valsts iestādēm nebija – kādus pabalstus var saņemt ģimenes, kurās aug bērns ar invaliditāti, bet – kāpēc aprūpes iestādēs tērē divkārt, trīskārt lielākus līdzekļus bērnu aprūpei, nekā tos piešķir ģimenēm, un kāpēc bērna no ilgstošas aprūpes iestādes izņemšana un aprūpe ir novērtēta augstāk nekā to ģimeņu pūles, kuras nekad savus bērnus, pat neraugoties uz bērnu smagiem fiziskiem un garīgiem traucējumiem, nav atdevuši valsts aprūpē? Tiesībsargs uzsver, ka vecākiem ir pienākums rūpēties par saviem bērniem. Par to nav šaubu. Taču sociāli atbildīgas valsts pienākums ir palīdzēt ģimenēm, kurās aug bērni ar invaliditāti, turklāt šo palīdzību skatot visplašākā ziņā, ne tikai pabalstu, kura apmērs nav izskaidrojams un samērojams ar kādām reālām izmaksām reālā dzīvē. Esmu pārliecināta, ka liela daļa ģimeņu nejustos ne aizvainotas, ne sarūgtinātas, ne bēdīgas vai dusmīgas par valsts plāniem nodrošināt būtiski lielāku finansiālu atbalstu specializētām ģimenēm, ja tās justos droši. Droši par savu ikdienu, veselību, spējām, varēšanu aprūpēt un audzināt bērnu ar invaliditāti, lai nekad prātā neiezagtos doma bērnu pamest sociālās aprūpes iestādē. Palīdzot veidot atbalstošu vidi ikdienā, sabiedriskajā transportā, skolā un citur, arī mēs varam palīdzēt. Pat ja jautājumi ir sarežģīti, neērti vai apgrūtinoši, Atbalsta plecs aicina uz sarunu un aicina sarunāties.
*
Materiāls ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publicētā raksta saturu atbild “Neatkarīgā Rīta Avīze”.
“Neatkarīgā Rīta Avīze” gaidīs jūsu ieteikumus, pieredzes stāstus, jautājumus uz e-pastu: atbalstaplecs@nra.lv
