Beidzot vairs nepūš ziemeļvējš, saule arī sāk vairāk sildīt un A-komanda brauc ar vilcienu uz Ķemeriem.
Pirms brauciena konsultējos ar vilciena konduktori kā būs ar nokļūšanu uz Ķemeru stacijas peronu un vai pēc tam nebūs problēmu tikt tālāk. Atbildēja, ka viss būs kārtībā. Izlaidīs pandusu un varēsim doties apskatīt Ķemeru nacionālo parku. Noticēju uz vārda un kopā ar Gunāru un Voldemāru devāmies ceļā. Tikām veiksmīgi laukā no vilciena un tad ieraudzījām, ka lai nokļūtu uz peronu pie stacijas ir jāpārvar neiespējamais. Augstās apmales par kurām mani konduktore nebija informējusi. Redzēju, ka ir jau iesākta augstās platformas būvniecība un pa blakus sliedēm, kuras mums bija jāšķērso, vilciens visticamāk nebrauc. Ja manas aizdomas bija pareizas, tad kas traucēja dēļu grīdu pacelt augšējo apmaļu līmenī? Nomocījāmies, lai dabūtu pāri apmalēm elektriskos ratus.
Pirmais šķērslis pārvarēts un dodamies uz parku. Pa ceļam redzējām veikalu, kurā nevar tikt iekšā augstā sliekšņa dēļ, veco kinoteātri “Atpūta”, kurš nu jau sen nedarbojas. Nonākuši līdz Jūrmalas valstspilsētas administrācijas apmeklētāju apkalpošanas centram nelaidām garām izdevību pārbaudīt vai varēja tikt iekšā. Mums izdevās. Tālāk jau uzņēmām kursu uz Ķemeru ūdenstorni, pabraucot garām vecajām vannu mājām. Diemžēl ūdenstornis uzsāks darbu tikai maijā. Bet tā kā lifta tur nav, tad cilvēki ratiņkrēslā pa uzbrauktuvi tiktu tikai 1.stāvā. Pretim tornim bija publiskā tualete. Pielāgota. Atslēga gan bija pie dežurantes, kura mūs pamanot atslēdza durvis.
Tad devāmies paskatīties skulptūru “Ķirzaciņa”, kura izveidota tikai 1949. gadā un blakus esošo lapeni. Tālāk pa profesora Kristapa Rudzīša aleju braucām uz Meža māju. Pa aleju nekur tālu netikām, jo priekšā bija žogs un atgriezāmies uz Tūristu ielu līdz tikām līdz Meža mājai, kurā patreiz saimnieko Dabas aizsardzības pārvalde un tūrisma informācijas centrs. Kādreiz šeit bija izklaides centrs “Ods” un bērnu sanatorija, kurā bērnību ir pavadījuši arī daži “Apeirons” kolēģi. Tūrisma centrs bija slēgts, bet mūs ielaida iekšā izstaigāt, apskatīt izstādi. Patīkami, ka pie ieejas durvīm bija uzlikts neliels panduss, lai tiktu pāri slieksnim.
Tad pamēģinājām stāvo uzbrauktuvi pie Dumbrāja laipas. Voldemārs tika galā ar uzdevumu, bet nu prasījās asistenta palīdzība. Atpakaļceļā uz dzelzceļa staciju apskatījām sanatoriju, rotondu uz Mīlestības saliņas un pieminekli Ķemeru kūrorta dibinātājiem. Sanatorija uzcelta 1936. gadā. No sākuma tā bija kā viesnīca, kuru dēvēja par “Balto kuģi”. Īpašniekiem mainoties, sanatorija joprojām nav atdzimusi. Uz Mīlestības saliņas padomju laikā notika bērnības svētki. Mūsdienās vasaras sezonas laikā tur darbojas kafejnīca. Netālu no sanatorijas bija vēl viena publiskā tualete, bet tā šajā dienā nedarbojās. Izmetām vēl līkumu pa dēļu laipu un pēc tam jau uz transportu, lai tiktu atpakaļ uz Rīgu. Paldies Voldemāram un Gunāram par kompāniju un kopā būšanu!
Secinājums, ka ar vilcienu labāk nedoties uz Ķemeriem, kamēr nebūs uzbūvēta augstā platforma.
