Un atkal sēdāmies savā auto, lai dotos pie kārtējā Apeirons Stāsti varoņa. Šoreiz Ziemeļaustrumu virziens – uz Cēsīm. Šis ir trešais Apeirons Stāsts par kādu Aigaru. Pirmais bija Aigars Apinis, tad sekoja Aigars Bolis un šoreiz tiekamies ar Aigaru Miklāvu. Sarunai viņš piekrita nekavējoties, bez ilgas domāšanas. Aigars piekrita gan mums izdevīgiem tikšanās laikiem, gan arī vietā, kur vēlējāmies ar Aigaru tikties. Tikšanās ļoti zīmīgi notika sporta zālē. Aigars Miklāvs ir Latvijas ratiņ basketbola, ja tā var teikt, krusttēvs.
Par ratiņbasketbola sākumu Latvijā Aigars uzskata 2002.gada 5.maiju, jo tieši tajā dienā Aigars pirmo reiz iesaistījās šajā spēlē. 2006.gada 27. Februāris ir datums, kad tika nodibināta Latvijas Ratiņbasketbola federācija. „Pēc traumas, kad gāju pēc izraksta no Vaivariem, daktere Anda Nulle teica, ka es varētu aizsākt ratiņbasketbolu. Es īsti nezināju, kas tas ir, bet, redz, Anda bija izbraukājusi visu pasauli, bija ievākusi informāciju. Tā palēnām tas ir noticis,” stāsta Aigars.
Saruna ar Aigaru ir ļoti brīva gan no viņa, gan arī no mūsu puses. Runājamies kā pazīstami cilvēki, lai gan Aigars ir viens no tiem stāstu varoņiem, par kuriem esam daudz dzirdējuši, bet neesam tuvu pazīstami. Aigara valoda ir vienkārša, viņš pats – nosvērts un mierīgs. Lai gan nē, varbūt mierīgs nav precīzākais apzīmējums, jo par dažiem jautājumiem Aigars kļūst manāmi dusmīgs. Par valsts atbalstu sportam, piemēram, Aigars saka īsi un kodolīgi: „Game over!*”
Spēle
Jau tikšanās sākumā ievērojām interesantus ratiņkrēslus. Izrādās, tie ir specializēti ratiņkrēsli basketbolam, ko izgatavo katram spēlētājam individuāli. Par šiem ratiem dzirdējām jau Lietuvā, kad kaimiņu kolēģi kritizēja Latvijas ceļus, bet apbrīnoja mūsu ratiņbasketbolistu sporta ekipējumu. „Agrāk atceros, ka spēlējām vecajos, lielajos ratos. Tad parādījās „Meyra” ratiņkrēsli. Mēģināju tur kaut ko uzlabot un pielāgot, bet tāpat jau tie nav sporta rati. Tagad esam dabūjuši šos sporta ratus. Ir daudz vieglāk spēlēt,” stāsta Aigars.
Parasti televīzijā, radio vai internetā dzirdam par visdažādākajiem sporta notikumiem. Gan lieliem, gan arī tādiem, kas nešķiet tik nozīmīgi. Par to, ka Latvijas ratiņbasketbolisti piedalījušies trīs Eiropas čempionātos un vienā bijuši arī kā mājinieki, nav runāts daudz, lai gan tas ir milzīgs sporta notikums. Ratiņbasketbolisti piedalīsies arī nākošajā čempionātā, kas notiks Lietuvā. „Latvijā izcīnījām trešo vietu, Lietuvā cīnīsimies par pirmo”, apgalvo Aigars.
Jautājām Aigaram, kas ir grūtākais, spēlējot ratiņbasketbolu, uz ko viņš atbildēja, ka smagākais esot iemācīties pārvaldīt ratiņkrēslu. „Vadīt ratus ir grūti, tas prasa daudz laika. Mēs, piemēram, nevaram paiet sānis [par šo, visticamāk, daudzi no mums nemaz nav aizdomājušies]”, skaidro Aigars. Tāpat arī ratiņbasketbols prasa daudz un bieža individuāla darba, jo regulāri nepieciešams trenēt gan fizisko sagatavotību, gan arī spēles meistarību un nepieciešamās prasmes nevar gūt vien treniņu laikā.
Piens
Aigars un viņa sieva bija nolēmuši kļūt par jaunsaimniekiem. Viņi nopirka lauku māju kopā ar zemi, paņēma aizdevumu bankā, lai uzsāktu lauksaimniecības darbus, taču tieši tajā mēnesī, kad banka bija izsniegusi aizdevumu, Aigars salauza mugurkaulu. Šo laiku viņš atceras kā murgu. „Sieva un mamma, slauca govis, veda pārdot pienu, lai varam bankai naudu atdot. Vēl pie varas nāca Krištopāns, kas visu lauksaimniecību salaida tūtā. Nu tas bija murgs kaut kāds”, atceras stāsta varonis. Aigara trauma notika 27.septembrī un šo datumu viņš uzskata par neveiksmīgu ne tikai sev. „Tas tāds nelabs datums. Prāmis „Estonia” arī tieši tajā datumā nogrima un ir vēl daudz citas nelaimes notikušas”, stāsta Aigars. Aizdevumu no bankas Miklāvu ģimene bija saņēmusi tā paša septembra sākumā.
Pamazām gan dzīve nostabilizējās un salika visu pa vietām. Pēc traumas Aigara lauku mājā bija nepieciešama pavisam neliela pārbūve, lai tā būtu viņam pieejama. Tāpat arī darbs Cēsīs atradās, Aigars atrada savu hobiju un viss notika pēc šķietami visai pozitīva scenārija. Aigaram ir trīs bērni un šobrīd visi ir ārzemēs. „Es nevaru bērnus izskolot, jo izglītība maksā naudu. Visi bērni ir Norvēģijā. Viņi jau vēlētos braukt atpakaļ, bet es saku, lai paliek tur, lai strādā un mācās, jo tur tas ir lētāk”, stāsta Aigars. Nav tā, ka Aigars nevēlētos satikt savus bērnus, taču, viņaprāt, Latvija nespēj sniegt tādu labklājības nodrošinājumu, kādu iespējams sasniegt Norvēģijā.
Aigara stāsts par savu traumu ir visai nepatīkams. Viņš bijis blakussēdētājs mašīnai, kas iekļuvusi negadījumā. Ar salauztu mugurkaulu šoka stāvoklī Aigars aizlīdis aptuveni trīsdesmit metrus no notikuma vietas. „Paskatījos, sapratu, ka vadītājs vairs nav mašīnā. Trakākais bija tas, kas smirdēja pēc benzīna”, atceras Aigars. Protams, cilvēki apkārt (un, visticamāk, arī pats Aigars) spriež par to, kas būtu, ja būtu bijuši citi ārsti, ātrāka rīcība utt. „Nu kas būtu, ja būtu?! Rezultāts tagad ir šāds”, stāsta Aigars. Šobrīd paldies mūsu stāsta varonim var teikt vismaz 70 ratiņbasketbolisti, kas aktīvi darbojas šajā sporta veidā šobrīd un vēl vairāki desmiti, kas to jau ir pametuši. Un, protams, arī mēs, Apeirons Stāsti komanda!
