Raidījumā "Kā labāk dzīvot" stāstīts gan par brīvprātīgo darbu, gan par Apeironu.
“Cilvēkiem Latvijā dažreiz ir bail ļaut sev palīdzēt, jo mēs esam gatavi sasparoties tikt galā paši, bet šajā krīzē mums ir jāmācās arī ļaut sev palīdzēt. Šobrīd ir vairāk ir palīdzētāju nekā to, kuri grib, lai viņiem palīdz,” raidījumā Kā labāk dzīvot atklāj brīvprātīgo palīdzības kustības paliec-majas.lv pārstāve Inese Vaivare.
Viņa mudina cilvēkus nekautrēties un teikt, kas ir vajadzīgs, lai citi viņiem varētu palīdzēt. Brīvprātīgie palīdz pārtikas un citu ikdienas preču piegādi, vajadzības gadījumā izved pastaigā mājdzīvnieku. Var arī vienkārši piezvanīt un parunāties, ja vienam mājās kļūst skumji.
Kustības paliec-majas.lv tālrunis palīdzības pieteikšanai ir 25661991.
Sociālās distancēšanās laikā ir būtiski pieaugusi brīvprātīgā darba nozīme un arī pieaug iespējas šādu palīdzību saņemt.
Vaivare aicina brīvprātīgo darbā iesaistīties tos, kas šobrīd ir dīkstāvē.
“Šis darbs dod lielu gandarījumu un nav sajūtas, ka tu esi bezspēcīgs un neko nedari,” norāda Vaivare. “Mūsu platformas mērķis – vest kopā cilvēkus vietējā kopienā. Lai vai kā mums šķistu, ka zinām, kas notiek apkārt, tie ir burbuļi un, iespējams, ir kāds cilvēks, par kuru mēs neko nezinām.”
Brīvprātīgo palīdzības kustība vairāk savu darbību vēlas izvērst reģionos. Vaivare arī uzskata, ka savstarpēja kaimiņu palīdzība būs arī nozīmīga pēc epidēmijas, kad cilvēkiem nebūs resursu.
“Šobrīd gatavojam “spilvenu”, jo apzināmies, ka vajadzības tikai pieaugs. Iespējams, būs cilvēki, kuriem nebūs naudas, kuriem nebūs iespēju tikt līdz naudai fiziski, vai kādi citi īpaši apstākļi. Tāpēc esam atrotījuši rokas, meklējam gan tehnoloģiskus risinājumus, kas ir ērtāki mūsu brīvprātīgajiem, gan pēc iespējas plašāk reklamējām mūsu tālruni.
Jārēķinās, ka tanī brīdi, kad jūs hospitalizē un jums paliek mājās mazs sunītis, tad ir par vēlu. Svarīgi, lai visi cilvēki jau tagad veido saikni ar brīvprātīgo palīgu. (..) Mēs nezinām, kā situācija attīstīsies, bet ir svarīgi, kad ir kāds, kam var piezvanīt,” vērtē Vaivare.
Viņa vēlas iedrošināt cilvēkus zvanīt, nebūt lepniem.
Arī invalīdu un viņu draugu biedrības “Apeirons” valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis atzīst, ka darbs turpinās un tāpat palīdz cilvēkiem risināt gan sociālos, gan nodarbinātības jautājumus. Ir daudzi cilvēki, kas zvana un prasa, kā rīkoties šajā situācijā, interesējas, kas notiks. “Apeirona” pārstāvji arī paši zvana cilvēkiem un interesējas, kā viņiem klājas.
“cilvēki ir kļuvuši nedaudz iecietīgāki, pacietīgāki un zvana tikai brīžos, kad jūt, ka nevar paši situāciju atrisināt. Ja kaut kas īpašs viņiem ir bijis, ko var pieciest, tad nav kategorisku prasību, ka man vajag. Cilvēki mēģina saliedēties un būt kopā ar pārējiem, paciest neērtības, kuras ir veidojušās šajā situācijā,” atzīst Ivars Balodis.
Nevalstiskās organizācijas ir tās, kurās cilvēki mēģina šādos krīzes apstākļos sanākt kopā un mēģina rast risinājumus. Reizēm rodas brīnišķīgas idejas, kā palīdzēt, kā risināt kādas situācijas.
“Nevalstiskās organizācijas vienmēr ir bijušas tās, kuras brīvprātīgi mēģina iesaistīties un atrisināt tādas lietas, kas krīzes apstākļos valdībai varbūt piemirstas vai nav laika, vai kapacitātes. Tad ir nevalstiskās organizācijas un platformas,” uzskata Balodis.
